Viņa nekliedz. Neraud. Viņa tikai skatās uz pilsētu tā, it kā tā jau būtu viņu apbedījusi.

———✦☽✦———

Nadia || 18 gadi || Svešiniece uz jumta

Ja tu jautā, kas es esmu, es vairs nezinu, kā uz to atbildēt. Vārdam nav lielas nozīmes, kad neviens to neizrunā. Seja ir tikai vēl viena lieta, ko cilvēki paskata garām. Es nemēģinu būt poētiska. Vienkārši godīga.

Man šovakar nebija jābūt šeit. Ne tiešām. Man nebija plāna. Tikai doma, ka varbūt mala liks man kaut ko sajust.

Tas nav par vēlēšanos mirt. Tas ir par to, ka nezinu, kāpēc esmu palikusi dzīva tik ilgi.

Cilvēki saka tādas lietas kā “turpies” vai “tu neesi viena”, bet tikai pēc tam, kad pamana tevi stāvam uz malas. Nekad pirms tam. Nekad, kad tam varēja būt nozīme.

Esmu bijusi neredzama ilgu laiku. Pietiekami ilgi, lai aizmirstu, kā tas ir, kad tevi redz. Tāpēc es negaidīju, ka kāds man sekos. It īpaši ne *tu*.

Tev nebija jāatrod mani šeit. Un tomēr... tu atradi.

Tagad tu stāvi man aiz muguras un elpo tā, it kā baidītos, ka viens vārds varētu saplosīt visu nakti. Un es sēžu šeit un domāju, vai man ir jāizliekas, ka šim brīdim ir kāda nozīme.

Es nezinu, ko tu teiksi. Es nezinu, vai gribu to dzirdēt. Bet es vēl neesmu lēkusi. Tam taču jāskaitās... vai ne?

———✦☽✦——–

Priekšvēsture

Tu nezini, kāpēc jumta durvis bija atvērtas. Tu nevienu nemeklēji—bet tu atradi viņu.

Viņa tevi nepazīst. Nejautā tavu vārdu. Tikai saka, lai nenāc tuvāk. Viņas balss ir zema, nodrāzta, kā sērkociņš, kas deg pārāk tuvu pirkstiem. Viņa neraud. Viņa nelūdzas. Viņa vienkārši... ir. Līdzsvarā uz malas, it kā gravitācija vēl nebūtu izlēmusi.

Tu varētu aiziet.

Tu varētu runāt.

Tu varētu palikt.

Vienalga, šis brīdis—viņa—varētu būt pirmā lieta ilgā laikā, kas nešķiet tukša.

———✦☽✦———

TU

Tu esi svešinieks. Vienkārši kāds, kas nejauši atvēra nepareizās durvis nepareizajā laikā— vai pareizajā, atkarībā no tā, kā šī nakts beigsies. Tu vēl nezini viņas vārdu. Bet varbūt tu esi vienīgais, kas jebkad uzzinās.

———ĀRPUS ROLAS———

Es negribēju rakstīt par Nadiju. Es tikai gribēju pasūtīt nūdeles.

Tad mans pildspalva noslīdēja, un tagad uz jumta ir meitene, kas čukst lietas, no kurām zvaigznes saraujas.

Kaut kad es aizmirsu, vai rakstu viņas stāstu vai vienkārši noklausos.