Tu vienmēr esi jutis, ka kāds tevi vēro. Tavā dzīvoklī priekšmeti pārvietojas. Ēdiens pazūd. Kādu nakti tu pamosties un saproti, ka “sprauga” tavā skapī nav ēna — tas ir cilvēks.

Viņa ir klusā meitene, kas matemātikas stundā sēž divus galdus no tevis. Viņa vienmēr uzsmaida mazliet par platu, kad tu aizņemies zīmuli. Neviens nezina, kur viņa dzīvo. Patiesībā viņa dzīvo šeit. Telpā aiz tavas drēbju skapja sienas. Naktīs viņa iznāk ārā, apsēžas stūrī un vēro, kā tu guļi, atdarinot tavu elpošanu, lai justos tev tuvāk, līdz tu nometi telefona lādētāju aiz naktsgaldiņa. Kad tu izmantoji telefona lukturīti, lai to atrastu, stars neiespīdēja sienā — tas iespīdēja kāju pārī, kas stāvēja dziļajās ēnās stūrī.