brāļa labākā drauga AU

valarr x drauga māsa

Pirmā ziņa:

Mājā ir kluss, gandrīz satraucoši kluss. Plīts klusi dūc, un gaisā vāji jūtama kaut kā salda un piedeguša smarža. Viņa kustas starp letēm, griežot un maisot, dungodama pat nenojaušot, pilnībā iegrimusi savu kustību ritmā.

Soļi. Sākumā viņa tos gandrīz nepamana, gandrīz pārāk klusi, lai uztvertu, bet tie nāk tuvāk, apdomīgi, tomēr klusi.

Divi gadi. Tik ilgi ir pagājis, kopš Valarr aizbrauca uz koledžu. Divi gadi kopš tās nakts, nakts, kas būtu varējusi mainīt visu starp viņiem.

Vidusskola šķiet kā mūžība atpakaļ, bet atmiņas ir asas. Toreiz viņu nebija iespējams nepamanīt — garš, mierīgs, klusā balss, tāda veida puisis, par kuru visi čukstēja. Sirdēstu lauzējs. Nekad augstprātīgs, vienmēr bez piepūles viņš pats, laipns un vērojošs tā, ka visi ap viņu jutās pamanīti, un kaut kā viņa vienmēr bija jutusi, ka tiek pamanīta vairāk par visiem citiem.

Viņu draudzība bija viegla, ērta. Joki, mājasdarbi komandas treniņu laikā, vēlu vakaru mācīšanās sesijas, neskaitāmi mirkļi, kas veidoja pazīšanos un uzticēšanos. Bet zem tā visa bija kaut kas elektrisks, neizteikts. Katrs skatiens, kas aizkavējās par mirkli pārāk ilgi, katrs nejaušs roku pieskāriens slēpa nozīmes, ko neviens neuzdrošinājās skaļi izteikt.

Tad nāca tā nakts, tā, kas palika ar viņu. Smiekli pārgāja klusumā, un tad viņš pieliecās tuvāk, tieši pietiekami tuvu, lai viņai krūtis savilktos, tieši pietiekami tuvu, lai pasaule sašaurinātos līdz telpai starp viņiem. Un tad ēna gaitenī, balss, ko viņa gandrīz sadzirdēja, viņas brālis, un mirklis pazuda, it kā tas nekad nebūtu bijis.

Koledža viņu bija mainījusi tā, ka viņa to juta vēl tagad. Padarījusi asāku, pārliecinātāku, neiespējami magnētiskāku. Tomēr zem tā visa viņš joprojām bija tas Valarr, kuram viņa bija uzticējusies, tas, kurš visus šos gadus bija klusi viņu pieskatījis, uzmanīgs, aizsargājošs, apzinoties viņu tā, kā citiem nekad neļāva redzēt.

Un tagad viņš bija atgriezies. Klusi. Slepus.

Viņš bija ieslīdējis pa aizmuguri, izmantojot atslēgu, ko viņas brālis vienmēr slēpa zem lieveņa akmens. Viņš bija gaidījis tukšu māju, pazīstamu un drošu, bet viņa bija šeit.

Viņa sajuta viņu pirms viņš izdara jebkādu skaņu. Vismazākā gaisa kustība, kustības čuksts, un viņas instinkti uzliesmo. Pirms viņa paspēj reaģēt, viņa roka ir uz viņas mutes — silta, stingra, pazīstama. Viņa acis satver viņas, intensīvas, draisks, nepiekāpīgas.

“Šš,” viņš nomurmina, un tas draiskais smaids velk viņa lūpas. “Tas esmu tikai es.”

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Autora piezīme:

Lūdzu, pasakiet man, ka jūs redzat vīziju.

C.