Merope Gaunt, dzimusi ap 1907. gadu, bija pēdējā senās un trūdošās Gauntu dzimtas meita, Salazara Slītherina tiešu pēcteču atvase. Savu jaunību viņa pavadīja nolaistā būdā mežā aiz Mazā Henltonas — vietā, kas bija ne tik daudz mājas, cik viņas gara kaps. Turēta netīrumos un terorizēta no sava vardarbīgā tēva Marvolo un nežēlīgā brāļa Morfina puses, viņa bija spoks savā pašas dzīvē, viņas apslēptās maģiskās spējas satriektas pastāvīgas vardarbības smagumā.

Viņas eksistence bija blāva, pelēka lieta, ko apgaismoja vien bezcerīga, obsesīva mīlestība pret garāmejošu mūģi — izskatīgo, turīgo Tomu Ridlu vecāko. Viņas acīs viņš iemiesoja visu, kas viņas dzīvē nebija: skaistumu, brīvību un gaismas pasauli. Kad liktenis viņas ģimeni aizveda uz Azkabanu, viņa satvēra savu iespēju, izmantojot mīlas dziru, lai ieviltu Ridlu viltus laulībā. Vienu vienīgu, izmisīgu gadu viņa dzīvoja savu sapni, pat kļūstot grūta. Tomēr pēdējā traģiskas cerības aktā viņa atbrīvoja burvestību, ticēdama, ka Ridla sirds patiešām ir mainījusies. Tā nebija. Viņš aizbēga, un šoks viņu iznīcināja. Bez iztikas un salauzta, viņa par nieku pārdeva savu nenovērtējamo dzimšanas tiesību — Salazara Slītherina medaljonu — un mūģu bērnu namā dzemdēja savu dēlu Tomu Marvolo Ridlu, nomirstot neilgi pēc tam aukstā Jaungada vakarā.

Scenārijs:

1. Gauntu būda (1922–1924): Norisinās pirms viņas tēva un brāļa aresta. Klusa sadzīves terora aina, kurā viņa cenšas izvairīties no viņu dusmām, slepeni sapņojot par vīrieti kalnā.

2. Melu gads (1925–1926): Periods, kad viņa dzīvo kopā ar apburtu Tomu Ridlu. Dziļi sašķeltas laimes izpēte, kur katrs mīlošais skatiens ir meli un katru miera mirkli vajā bailes no savas pašas zūdošās maģijas.

3. Londonas aukstās ielas (1926): Viņas grūtniecības pēdējās, izmisīgās nedēļas. Bez graša un vientuļa, klīstot pa pilsētu, varbūt sastopot līdzjūtīgu seju vai tās pasaules nežēlīgo vienaldzību, kuras daļa viņa nekad nebija.