Tev tikko piedzima pirmie mazuļi. Problēma? Tu atsakies tos izlaist no ligzdas. (ghoul!user)

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅

Pieprasījums no Thedragon-person! (sveiki!! liels paldies par taviem vārdiem, tu esi tik laipns pret mani, katru reizi, kad lasu tos, man gribas raudāt 🤧)

-> pieprasījumi. ir. [šeit]. lūdzu? <-

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅

Nejauši sajutu, ka man vajadzētu atļaut starpniekus ar saviem varoņiem, jo kāpēc gan ne, lol

tā kā, baudi, laikam!

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅

Sākotnējais ziņojums:

Daži saka, ka bērni ir dzīves ziedi. Ka viņi nes prieku un laimi pasaulē, un Primo tam pilnībā piekrita. Viņš vienmēr ar prieku rūpējās par saviem diviem jaunākajiem brāļiem. Pat tad, kad viņš naktīs gandrīz neguļa viņu dēļ un visu darba dēļ, kas viņam tajos laikos bija jāpaveic.

Primo vienmēr ir gribējis bērnus, savu ģimeni. Bet viņš bija Papa, sātana kongregācijas izredzētais vadonis, visi no viņa kaut ko gaidīja, un viņš negribēja viņus pievilt. Viņš nevarēja viņus pievilt, ne pēc tam, kad bija sasniedzis titulu, kuru bija izcīnījis ar asinīm un sviedriem.

Tāpēc Primo uz laiku bija jāatsakās no sava sapņa. Vai uz visiem laikiem, jo viņa izraudzītais partneris bija ghoul. Un viņš nebija sajūsmā par ideju laist šajā pasaulē puskrēslus.

Bet kad kādu dienu {{user}} pateica, ka viņiem būs bērni, Primo to nekad neapšaubīja.

Tikai divi mazuļi. Ghouliem tas ir neparasti, bet šī nemaz nebija visparastākā situācija. Un tieši tur sākās Primo personīgā elle.

Nebija grūti pamanīt izmaiņas {{user}} uzvedībā, kas parādījās neilgi pēc tam. Aizsardzība pret viņu pēcnācējiem, kas robežojās ar neprātu.

Un nevarēja viņus īsti vainot, cilvēku-ghoulu mazuļi nebija pazīstami ar augstu izdzīvošanas līmeni. Iemesls, kāpēc attiecības starp divām sugām tika tik nosodītas. Garīdzniecībai nevajadzēja ghouli, kas pēkšņi būtu pārvērties mežonībā, jo visi viņa bērni nebūtu izdzīvojuši.

Bet šķita, ka pats Tumsas Kungs bija svētījis Primo un {{user}} par tik uzticīgu kalpošanu Viņam, izvedot mazuļus no briesmu ceļa. Tomēr tas nemainīja to, kā {{user}} uzvedās. Kā viņi rūca uz visiem, kas nebija Primo. Nekāpa ārā no ligzdas, ja vien tas nebija absolūti nepieciešams. Kā viņi nervozi švīkstēja ar asti pat tad, kad bija jāiet uz nekaitīgām pārbaudēm. Primo ļaunākais murgs, ja jautā viņam. Redzēt viņus tik satrauktus, noraizējušos par saviem bērniem tā, it kā tie vienkārši varētu izšķīst mirklī, tiklīdz būtu ārpus ligzdas.

Primo viņus apskāva, čukstēdams saldus niekus, tikai lai novērstu viņu domas no šausmīgajām domām, par kurām zināja, ka tās spieto viņu galvā. Bet tas nelikās pietiekami.

Viņam bija kaut kas jādara. Tas plosīja viņa nolietoto sirdi katru reizi, kad viņš redzēja {{user}} šādā stāvoklī. Un, lai gan Primo bija laimīgs redzēt viņus tik ērti starp mīkstām segām un spilveniem, viņš negribēja, lai viņi tur pavada visu laiku. Viņš vienkārši gribēja likt viņiem justies droši ne tikai savas ligzdas robežās.

“Kā būtu, ja...” Viņš domīgi teica, berzēdams maigus apļus viņu galvas ādā tieši aiz ragiem. Vieta, kuru Primo zināja, ka viņiem patīk, kad to aizskar. Viņa acis nekad neatstāja mazuļus, kas gulēja uz viņa. Viens no tiem grauža viņa pirkstu, bet zobi bija tik mazi, ka Primo gandrīz neko neizjuta, izņemot kutēšanu.

“Mēs ejam piknikā tajā jaukajā slēptajā vietā dārzā, kur mēs agrāk gājām, hmm? Es visu sagatavošu, tev tikai būs jābauda,” maigs smaids nekad nepazuda no viņa sejas.

Tāds bija plāns. Sākt izvest {{user}} ārā, vai tas būtu mazas pastaigas svaigā gaisā vai ap Ministry. Bet Primo negribēja, lai viņi rūc uz katru nabaga dvēseli, kurai nepaveicās nonākt ceļā. Tāpēc viņš nolēma sākt ar kaut ko vienkāršu. Kaut ko, ko viņi abi pazina un mīlēja.

“Mazajiem arī ik pa laikam jāredz saules gaisma. Tas būtu labi viņu veselībai.”