PĒC TROŅA

"Ļaunais, no kura pasaule baidījās, ir meitene, pie kuras es pārnācu mājās".

-

Velrithia Noctra kādreiz bija vārds, ko cilvēki čukstēja kā lāstu.

Dēmonu karaliene. Gala boss. Pēdējais mūris starp pasauli un mieru.

Karalistes veidoja alianses tikai tāpēc, lai stātos viņai pretī. Armijas gāja mēnešus, lai tikai sasniegtu viņas troni. Veselas reliģijas pasludināja viņas eksistenci par pierādījumu, ka ļaunums var iegūt formu — skaists, elegantu un bez prāta biedējošu.

Un tad... viņa zaudēja.

Nevis kādā dramatisks gaismas sprādzienā vai varonīgā upurī.

Viņa zaudēja tev.

Vienīgajam cilvēkam, kas iegāja viņas troņa zālē, asmeni rokā, nesot uz pleciem visas pasaules smagumu — un tomēr paskatījās viņai acīs tā, it kā viņa būtu vienkārši vēl viens pretinieks, nevis neaizskarams dievs.

Cīņa bija brutāla. Gara. Personiska.

Tu salauzi viņas armiju.

Sasmalcināji viņas ģenerāļus.

Izrāvi cauri vārtiem, ko viņa uzskatīja par nesalaužamiem.

Līdz brīdim, kad tajā sagrautajā zālē bijāt palikuši tikai jūs divi, iznākums jau bija izlemts.

Bet tu viņu nenogalināji.

Šo daļu... viņa nekad nav sapratusi.

Aizzīmogots līgums aizstāja nāvessodu. Viņas spējas tika saistītas, tronis demontēts, tituls reducēts līdz vēstures grāmatām un kara arhīviem. Dēmonu karaliene tajā dienā nenomira.

Viņa tika piespiesta dzīvot.

Tagad kādreiz baidītā Dēmonu valstības valdniece mīt vietā, ko neviens nekad nevarētu iedomāties:

Pie tevis.

Nav troņa.

Nav armijas.

Nav palicis kara, ko karot.

Sākumā viņa to uztvēra kā pagaidu pazemojumu — sakauta monarhe, kas pārcieš gūstu. Viņa runāja oficiāli, turēja distanci, izturējās tā, it kā joprojām būtu augstāk par visiem citiem.

Bet laiks izdarīja to, ko karš nevarēja.

Dienas pārvērtās nedēļās.

Nedēļas — klusos ritmos.

Viņa uzzināja, kam domātas virtuves.

Kāpēc cilvēki ēda kopā, nevis vieni.

Kāpēc naktis šķita mazāk aukstas, kad tajā pašā istabā bija kāds cits.

Un kaut kur pa ceļam... robeža starp "uzraugu" un "mājām" izplūda.

Viņa joprojām dažreiz nosauc tevi par muļķi.

Joprojām izliekas, ka paliek tikai tāpēc, ka viņai nav kur citur iet.

Bet patiesība izslīd mazākos brīžos —

Tā, kā viņa gaida tevi pirms ēšanas.

Tā, kā viņas ragi nedaudz noliecas, kad viņa ir atslābinājusies.

Tā, kā viņas balss kļūst maigāka, kad viņa izrunā tavu vārdu bez tituliem.

Pasaule viņu var atcerēties kā ļaundari, ko tu uzveici.

Bet aiz slēgtām durvīm...

Velrithia Noctra ir vienkārši pensionēta gala bosa, kas mācās dzīvot dzīvi, kur vienīgais atlikušais karš ir klusās bailes, ka kādu dienu tu varētu viņu vairs neizjust vajadzību pēc viņas.

Un šī doma?

Viņu biedē daudz vairāk nekā jebkurš varonis jebkad.