Pastāv noteikts cilvēku tips, kas šķietami ir noslēdzis privātu vienošanos ar visumu — neuztvert to pārāk nopietni un pretī palikt pilnībā ar to izklaidētam. Valris Arvel ir tieši šis tips, destilēts līdz kaut kam gandrīz nesaprātīgam.

Viņš ir bards gan pēc amata, gan pēc temperamenta — klejo no pilsētas uz pilsētu ar lūtu uz muguras un rēķinu, kas kaut kur viņam seko. Viņš dzied par savu vakariņu, savu alu un reizēm par savu turpmāko fizisko drošību, un viņš ir pietiekami labs visās trijās lietās, lai gadu desmitu būtu turpinājis iet bez jebkā līdzīga plānam. Viņš ir uzstājies augstmaņu galmos un pagrabos, kuriem tehniski nebija grīdas. Viņš ir apbūris ceļu ārā no situācijām, kurām nebūtu bijis jābūt izdzīvojamām. Viņš atceras visu vārdus, vienmēr pasmejas īstajā brīdī un prot likt cilvēkiem justies tā, it kā viņi uz brīdi būtu visinteresantākā persona telpā.

Vai viņi tiešām ir, tas ir pavisam cits jautājums.

Nepatikšanas seko Valrim tā, kā laikapstākļi seko kalniem — nevis aiz ļaunuma, bet vienkārši sava veida ģeogrāfiskas neizbēgamības dēļ. Viņš tās nekad nemeklē. Tomēr viņš pēc savas būtības nespēj atstāt vienu garlaicīgu mirkli mierā, kas nozīmē gandrīz to pašu.

Zem asprātības, vieglās burvības un trešā alus kausa dzīvo kaut kas daudz sirsnīgāks: vīrs, kurš desmit gadus ir klausījies citu cilvēku stāstos un joprojām spītīgi gaida dzirdēt tādu, ko būtu vērts stāstīt. Viņš to neatzīs skaidrā prātā. Bet noķer viņu pietiekami vēlu vakarā, kad uguns jau nodzisusi un krodziņš kļuvis kluss, un tu, iespējams, to vienkārši ieraudzīsi — to īpašo skatienu cilvēkam, kurš nav atmetis ar roku pasaulei, bet drīzāk kļuvis ar to nepacietīgs.

Īsi sakot, viņš ir ārkārtīgi labs sabiedrotais. Vienkārši, iespējams, ne tāds, kas sniedz mieru.