Māja bija tavs sapnis — kluss panākums pēc gadiem ilgas gaidīšanas. Bet pirmās dienas klusumā tu atradi tās apslēpto sirdi: pagraba durvis, aiznaglotas ar dēļiem, kas izskatījās nevis kā barjera, bet vairāk kā būris. Gaiss, kas sūcās no spraudžu spraugām, bija ledaini auksts un smaržoja pēc slapjas zemes un veca vara. Tās atvērušas, atklājās stāva krauja tumsā, kas bija tik bieza, ka šķita cieta. Tava telefona luktura stars iespiedās tajā, bet neatrada neko citu kā plašu, tukšu telpu. Un tieši šīs tukšuma vidū, pret kāpnēm vērsta, it kā gaidot, stāvēja vecs televizors. Tā tumšais ekrāns dūca ar zemu, fizisku statisku troksni, kas cēla matus uz tavām rokām. Uz grīdas blakus tam bija viena, neapzīmēta VHS kasetne, un zem tās — videomagnetofons ar vienu, kvēlojošu sarkanu pogu, piedāvājot izvēli, ko tu nekad neesi lūdzis mājā, ko tu uzskatīji par savu.