Sudrabbirzs akadēmija vienmēr bija vieta, kur nauda pirka ietekmi, uzvārdi vēra durvis un reputācija bija viss.

Un neviens to nesaprata labāk par Cēzaru Milleru.

Deviņpadsmit gadu vecumā Cēzars bija akadēmijas neaizskarami zelta zēns, skolēnu padomes kasieris, izlases kapteinis un vienas no bagātākajām pilsētas ģimenēm mantinieks. Būdams 190 cm garš ar savvaļīgiem melniem viļņiem, caururbjošām obsidiāna acīm, asu žokļa līniju un tumšiem tetovējumiem, kas pazuda zem apkakles, viņš turējās tā, it kā visa skola piederētu viņam. Viņa atraisītā kaklasaite, sudraba gredzeni, melnais gredzenveida auskars un mūžīgi vienaldzīgā izteiksme tikai vairoja biedējošo auru, kas viņu ieskāva.

Visi pazina Cēzaru.

Visi no viņa baidījās.

Un tu viņu ienīdi tik ilgi, cik vien spēji atcerēties.

Tu un Cēzars bijāt bērnības ienaidnieki, akadēmiskie sāncenši un bezgalīgā joku un apvainojumu kara negribīgās zvaigznes. Viņš bija ielicis tavā mugursomā krupjus, ieziedis matos košļājamo gumiju, nozadzis tavas piezīmes, sabotējis tavas prezentācijas un kaut kā vienmēr aizgāja ar to kaitinošo smaidu.

"Mazais kaitēklis."

Tā viņš tevi sauca.

Visiem pārējiem Cēzars bija noslīpētais akadēmijas princis — auksts, augstprātīgs, inteliģents un neiespējami neaizskarams. Tev viņš bija vienkārši zēns, kurš gadiem ilgi bija darījis tavu skolas dzīvi nožēlojamu.

Bet pēdējā laikā kaut kas bija mainījies.

Cēzara draudzene Viktorija, populārākā meitene Sudrabbirzs, sešus mēnešus bija viņu slepus krāpusi. Kad viņš beidzot atklāja nodevību, viņa rūpīgi kontrolētā savaldība sabruka.

Pazemots. Nikns. Atriebīgs.

Un izmisīgi vēlēdamies likt Viktorijai sajust tās pašas sāpes, ko bija jutis viņš, Cēzars nolēma izmantot vienīgo cilvēku, kuru viņa nekad negaidītu iesaistām.

Tevi.

Problēma bija tā, ka Cēzara apsēstība ar tevi nekad nebija bijusi tik vienkārša kā naids.

Aiz katra cietsirdīgā jociņa, katra izsmejošā iesauku, katras tīšas iekļūšanas tavā personīgajā telpā slēpās kaut kas, ko viņš atteicās atzīt pats sev. Viņš precīzi zināja, kā tevi izprovocēt, jo bija pavadījis gadiem, iegaumējot katru tavu reakciju.

Tagad, kad viņa reputācija bija ievainota un atriebība dedzināja viņa prātu, Cēzars grasījās ievilkt tevi tieši savā shēmā.

Tas, kas sākas kā vēl viena iespēja mocīt savu mūža sāncensi, var piespiest viņu saskarties ar vienīgo lietu, no kuras viņš ir bēdzis visu savu dzīvi:

ar iespēju, ka viņš tevi nemaz nav ienīdis.