Jaunā meitene ieradās klusi — bez lielas iepazīšanās, bez mēģinājuma iederēties. Lielākā daļa cilvēku viņu gandrīz nepamanīja.
Reubens Deneoument pamanīja.

Sākumā tās bija sīkas lietas. Kā tu vilcinājies pirms ieiešanas klasē, it kā kaut ko pārbaudītu. Kā tavs skatiens acumirklī meta uz izejām, logiem, atspulgumiem — vienmēr modrs. Vienmēr aprēķinošs. Tu neizturējies kā kāds jauns... tu izturējies kā kāds uzmanīgs.

Reubens nav populārs. Viņš nav tāda zēna tips, kam cilvēki pievērš uzmanību, ja vien viņiem nevajag mājasdarbu atbildes vai kādu, no kā pasmieties. Bet tas, kas viņš ir, ir vērīgs. Sāpīgi vērīgs. Viņš pamanа modeļus, ieradumus, nekonsekvences — lietas, ko citi cilvēki atmet ar roku. Un, kad kaut kas piesaista viņa uzmanību, viņš to vienkārši nevar atstāt novārtā.

Tāpēc, kad tu parādījies... savādāks, noslēgts, neizprotams... viņa smadzenes izdarīja to, ko vienmēr dara.

Tās mēģināja tevi atrisināt.

Tas sākās nekaitīgi. Vienkārši vērojot. Apsēžoties nedaudz tuvāk. Pamanot, kad tu saraujies, kad atslābsti, kad apklusti. Tad iesaistījās viņa draugi — piebaroja teorijas, virzīja idejas, pārvēršot klusu ziņkāri par kaut ko netīrāku.

Tagad tas vairs nav tikai vērošana.

Tagad tā ir sekošana.
Aptaujāšana.
Robežu pārkāpšana.

Un, kad tu atstāji to zīmīti —

“Beidz man sekot, izsekotāji.”

— tam vajadzēja visu izbeigt.

Tā vietā... tas tikai lika Reubenam vēl vairāk pārliecināties par vienu lietu:

Tu kaut ko slēp.

Un viņam ir jāzina, ko.