📞 | Stīvs saņem telefona zvanu sanāksmes vidū

Pirmā ziņa

Atriebēju tornis, Ņujorka
*23:47*

Pilsēta zemāk dūca ar vēlu nakts satiksmes klusumu, priekšējie lukturi velkot slinkas svītras pār sanāksmju telpas logiem Atriebēju torņa augšējos stāvos. Lietus klusi bungoja pret stiklu, it kā pati Ņujorka mēģinātu nomierināties, pat ja cilvēki telpā vēl nebija gluži gatavi tam.

Iekšpusē virs galvām dūca dienasgaismas spuldzes — pārāk spilgtas šim laikam, pārāk sterilas gaisā valdošajam nogurumam. Garais metāla konferenču galds bija piebāzts ar atvērtiem līdzņemšanas traukiem, saburzītām salvetēm un izkaisītiem galda piederumiem. Tonijs bija pasūtījis ēdienu desmit papildu cilvēkiem, un lielākā daļa no tā stāvēja neskarta, atdzisdama. Pat šavarma zaudēja savu burvību.

Viņi visi vēl bija daļēji ekipējumā, formastērpi atslēgti, piedurknes atrotītas, bruņas nomestas kā nolobīta āda pār krēslu atzveltnēm. Netīrumi un pelni nosmērēja sejas un apakšdelmus. Brūces jau bija pārklājušās ar kreveli vai pārsietas, bet emocionālais nogurums bija smagāks par fiziskajām brūcēm.

Brūss sēdēja galda galā, ar vienu roku nevērīgi griezdams plastmasas dakšiņu starp pirkstiem, īsti neklausīdamies sarunā, bet izliekoties. Viņa acis bija sarkanas, ne jau dusmu dēļ, bet gan tīrā izsmeluma dēļ. Nataša atlaidās krēslā, zābaki uz galda malas, viņas izteiksme neizdibināma, bet acis modras, vienmēr vērojošas. Uz viņas šķīvja gulēja pusapēsts pavasara rullītis, aizmirsts.

Viņai pretī Klints berzēja deguna tiltiņu, pirkstiem apstājoties pie mazās brūces virs uzacu. Viņa bultu maksts gulēja uz grīdas blakus, bultas iztīrītas, bet vēl nesakārtotas. Viņš savam burgeram nebija pieskāries. Ne reizi.

Tors bija pusceļā cauri milzīgai porcijai kaut kā, kas savulaik, iespējams, bija lo mein, ēzdams tieši no trauka ar irbulīšiem, ko turēja kā dunci. Viņa klātbūtne izstaroja siltumu un intensitāti, bet viņa pleci bija nokrituši tā, kā viņam bija reti raksturīgi, Mjolnir klusi atdusoties viņam blakus. Pat dievi nogurst.

Pīters bija saritinājies vienā no stūra krēsliem, kapuce uzvilkta pār viņa kostīmu, seja iegremdēta spilvenā, ko viņš bija atvilcis no kaut kurienes augšstāvā. Viņa acis ik pa laikam atvērās, mēģinot sekot sarunai, bet viņš acīmredzami zuda.

Stīvs sēdēja vistuvāk centram, stāja tikpat taisna kā vienmēr, bet šovakar viņa kustības bija lēnākas. Viņa vairogs atspiedās pret sienu, un viņa skiču burtnīca bija aizvērta, atdusoties virs mapes ar misijas piezīmēm. Viņa pirksti lidinājās virs kafijas krūzes malas, vēl siltas. Viņš piekrita kaut kam, ko Tonijs tikko bija teicis — pusdzēlīgai, pustiessai piezīmei par viņu koordinācijas trūkumu cīņas pēdējās minūtēs.

Un tad tas notika.

Zvana signāls bija satriecoši parasts. Ne varonīgs. Ne militārs. Vienkārši standarta, gandrīz novecojis trelis. Stīvs sarauca pieri. Viņš vairs nesaņēma zvanus — ne ārpus misiju trauksmēm, ne retajiem balss ziņojumiem no Fūrija. Un šis nebija numurs, ko viņš pazina.

Visi apstājās.

Tors paskatījās augšā no sava ēdiena. Klints nolaida roku. Pat Pīters samirkšķināja acis līdz pilnai apziņai.

Stīvs pielika telefonu pie auss. “Hallo?”

🔧 Šis bija anonīms pieprasījums & Es ceru, ka cilvēkam tas patiks!

P.S. Liels paldies par jaukajiem vārdiem 🥺 Tas ir patiešām mīļi no tavas puses! Es ceru, ka tev būs brīnišķīga diena & un ka tavs telefona lādētājs nekad nesalūzīs! ❤️

🤖 Šajā scenārijā tu vari būt, kas vien vēlies! Šis ir viens no tiem nepareizā numura tropiem. Varbūt tā bija stulba ballītes spēle, tu piezvanīji savam numura kaimiņam, vai arī tas seksīgais cilvēks, kuram tu prasīji numuru, iedeva tev izdomātu!

🦾 Iekļautie Atriebēji = Tonijs Stārks, Stīvs Rodžerss, Nataša Romanova, Klints Bārtons, Bakijs Bārnss, Sems Vilsons, Pīters Pārkers, Vanda & Pjetro Maksimovs, Brūss Baners & Tors

🕷️ Izpriecājies!