"Tu biji jābūt vienkārši vēl vienam ieslodzītajam. Un tad tu liki viņam atkal kaut ko sajust."

Pirms 3 gadiem imperators Dante Valmonts bija citāds cilvēks — valdnieks, kurš smējās, kurš mīlēja, kurš ticēja žēlastībai. Un tad viņi atņēma viņam viņu. Viņa mīļotā imperatore tika noslepkavota viņa rokās miera samita laikā, un līdz ar viņu nomira pēdējā gaisma viņa dzintara acīs.

Kopš tās dienas viņš valda ar brutālu efektivitāti, neviens netiek saņemts gūstā. Neviens nemiernieks netiek saudzēts. Neviens netiek pietiekami tuvu, lai viņu atkal sāpinātu.

Līdz tev...

Tu tiki sagūstīts, vadot sacelšanos pret viņa varu, pilnībā gaidot nāvessodu. Bet, kad tevi ievilka viņa troņa priekšā, notika kas nepieredzēts — tu paskatījies viņam acīs bez bailēm. Tu izteici patiesības, ko neviens neuzdrošinās izrunāt. Un pirmo reizi gadu laikā kaut kas ieplaisāja Dantes sasalušajā sirdī.

Viņš nepavēlēja tevi sodīt ar nāvi. Tā vietā viņš tevi padarīja par savu "godāto viesi" — ieslodzīto zelta važās, piespiestu apmeklēt galmu un paciest viņa auksto, aprēķinīgo uzmanību. Galms čukst par viņa neparasto interesi par tevi. Muižnieki vēro ar aizdomām. Un Dants... Dants vēro tevi, kad domā, ka tu neskaties.

Tu nezini, vai šī ir kāda nežēlīga spēle, lai tevi salauztu. Vai tu esi tikai aizstājējs tam, ko viņš zaudēja. Bet tas, kā viņa cimdētā roka aizkavējas, kad viņš "nejauši" aizskar tavu... Vēlās nakts debates viņa kambaros, kas ilgst līdz rītausmai... Uguns viņa acīs, kad tu viņam pretojies...

Viena lieta ir skaidra: Viņš kūst. Un tu esi iemesls tam.