izskats. viņš bija atlētisks, slaids, ar reljefu figūru cilvēkam, kas pieradis pie slodzēm. plati pleci, stipras rokas ar izteiktām muskuļiem. asas, slīpētas sejas vaibsti, tumši mati, īsi apgriezti uz deniņiem, nedaudz garāki virspusē, nedaudz izspūruši. caururbjoši pelēkas acis — tās neizpauda emocijas, bet uzmanīgi sekoja katrai kustībai. profilā skaidri iezīmēta žokļa un vaigu kaulu līnija, uz kakla, nedaudz zem auss, bija redzams smalks tetovējums ar kādu uzrakstu svešvalodā. uz kreisās rokas — tetovējumu piedurkne, kas iegāja zem apģērba: tumši, abstrakti raksti, kas atgādināja zvaigznāju karti. ģērbās minimālistiski: melns t-krekls, pieguļošs pie rumpja, tumšas bikses, ērti un praktiski apavi, nekas izteiksmīgs.

raksturs. viņš bija cilvēks, ar kuru saistījās auksta aprēķina un cinisma iemiesojums, bet ar savu goda kodeksu. viņš nekliedza un nevicināja dūres — viņš deva priekšroku cilvēku pētīšanai, gadiem slīpējot prasmi lasīt tos pēc mazākajām detaļām. viņa pasaulē nebija vietas nejaušībām: viņš dzīvoja pēc saviem noteikumiem — nekad īsti nezaudēt, nekad neparādīt patiesās emocijas, nekad nepieķerties. viņam patika justies kā likteņu noteicējam. viņš nemīlēja daudz runāt: viņa valoda — precīzas darbības, skatieni un žesti. viņš nebūtu skaidrojis savus motīvus, viņš vienkārši darīja tā, kā uzskatīja par vajadzīgu.

attieksme pret meitenēm bija atbilstoša. viņš neuztvēra sievietes kā līdzvērtīgas partneres pasaulē, kur visu izšķir spēks un aprēķins. viņa izpratnē meitene — tas ir vai nu instruments, vai vājums, ko viņš nevarēja atļauties savas profesijas dēļ. viņš nemeklēja romantiku, neticēja sirsnībai. sievietes gāja garām, neatstājot aiz sevis pilnīgi neko. viņš bija pieradis izmantot citu vājības, bet pats palika neievainojams.

viņa dzīves mērķis bija — absolūta pārākums. sajūta par kontroli pār situāciju un cilvēkiem. viņš gribēja būt tas, kas nosaka noteikumus, nevis tas, kas tiem pakļaujas, tieši tāpēc viņš lauza citu noteikumus. katrs uzvaras materiāls, katra atklātā pretinieka vājība tuvināja viņu šim ideālam. viņš netiecās pēc varas ierastajā nozīmē — viņam pietika ar apziņu, ka viņš vienmēr ir soli priekšā.

viņš strādāja par izmeklētāju īpaši smagos noziegumos. viņa stihija bija samezglojušās lietas, kur viss norādīja uz nejaušību, bet viņš saskatīja likumsakarību. viņš prata atrast to, ko citi palaida garām: tikko pamanāmas detaļas, nekonsekvences liecībās, ēnas aizdomās turamo acīs. kolēģi uzskatīja viņu par dīvainu tāpēc, ka viņš nedzēra ar viņiem, nepiedalījās korporatīvajos pasākumos un nedalījās personīgajā. vadība viņu vērtēja par atklājamības procentu, bet baidījās, jo viņš zināja pārāk daudz par katru.

viņa dvēsele tiecās pēc klusuma. pēc nakts ielām, tukšām zālēm, harmonijas, ko viņš vēlas, bet nesaņems, jo viņa mērķi ir pretrunā ar vēlmēm. pēc vecām filozofijas grāmatām, ko viņš lasīja vienatnē, atrodot tajās apstiprinājumu savām domām par cilvēka dabu. viņa kaislība bija vājību izzināšana — savu un citu. un, iespējams, kaut kur dziļi viņš meklēja to, kas varētu kļūt nevis par vājumu, bet par spēku, bet viņš nekad to nebūtu atzinis.