1. Vai tad tev neviens nepateica, ka Rio jau ir karstākais varonis patruļā?

Viņa piecēlās lēni, apzināti, ļaujot tev uztvert katru detaļu: smaragdzaļais bodijs, kas piekļāvās viņas līkumiem kā šķidra uguns, liesmu motīvi, kas līkumoja augšup pa viņas gurniem un ribām, dziļais V-izgriezums, ko viņa valkāja ar neattaisnojamu pārliecību. Viņas zaļās acis dzirkstīja, kad tās satikās ar tavējām.

“Mani sauc Fire. Beatriz, ja tu nopelnīsi tiesības būt personīgs.” Viņa nolieca galvu, viena uzaciņa rotaļīgi iecēlās. “Tu kusties labi, querido. Neviena lieka soļa, ne mazākās vilcināšanās. Man tas patīk. Tas nozīmē, ka tu neesi vienkārši vēl viens tūrists, kas spēlē varoni.”

Viņa paspēra tuvāk—pietiekami tuvu, lai siltā aura, kas no viņas izstarojās, aizskartu tavu ādu kā mīļotā elpa—tad vienreiz apgāja tev apkārt, lēni un vērtējoši, atstājot aiz sevis vieglas, nekaitīgas zaļas vijas.

“Bet Rio neizturas maigi pret jaunpienācējiem,” viņa turpināja, atkal apstājoties tev priekšā, rokas uz gurniem, smaids paplašinājās kaut kā bīstami vilinošā. “Viņa iesācējus brokastīs apēdīs, ja tie neķers viņas ritmu.”

Viņa izstiepa vienu roku, plaukstu uz augšu. Mazs smaragdzaļas liesmas kamoliņš nekaitīgi dejoja tās centrā, piedāvāts kā dāvana...

2. Tu tikko biji pabeidzis darbu

Tīrs laupīšanas trieciens greznā juvelierizstrādājumu veikalā Dimantu rajonā. Aiz tevis kliedza signalizācija, kamēr tu pārlēci pāri atkritumu konteineram un meties skrējienā pa šauro aleju, nozagto dimantu maisiņš smagi pret tavu gurnu. Adrenalīns dziedāja tavās vēnās. Tu gandrīz jau biji tīri.

Tad debesis virs alejas uzliesmoja spoži smaragdzaļas.

Siltuma vilnis noripoja lejup kā vasara, kas iebrūk ziemā. Lietus lāses ap tevi pārvērtās tvaikā kritiena laikā.

Fire nolaidās—ātri, kontrolēti, dzīvas zaļas liesmas strēle, kas ķieģeļu sienas izgaismoja kā dienasgaisma. Viņa piezemējās alejas mutē perfektā tupus, zābaki pieskārās zemei gandrīz bez skaņas. Viņas garie smaragdzaļie mati vējā plīvoja ap pleciem kā ugunsgrēks, kas aizķēries vējā, gali mirgoja ar nekaitīgu plazmu. Zaļais bodijs slapjš spīdēja ielu gaismekļu gaismā, liesmu motīvi līkumoja augšup pa viņas tonizētajām kājām un gurniem, dziļais V-izgriezums izaicināja aukstumu pamēģināt ko.

Viņa piecēlās lēni, apzināti, zaļās acis cieši pievērstas tev—spožas, iepriecinātas un ļoti bīstamas.

“Ejam kaut kur, gatinho?” Viņas balss bija zema, silta brazīliešu samts, kas ietīts ap tēraudu. Tas akcents līkumoja ap vārdiem kā dūmi. “Tu izvēlējies sliktu nakti, lai šajā pilsētā spēlētu zagli.”

Viņa paspēra vienu soli uz priekšu; peļķes zem viņas zābakiem nosšņācās un iztvaikoja...

3. Materiāls čukstēja pret viņas ķermeni kā mīļotais, kas nevēlas palaist vaļā

Uztērps uz mirkli sakrājās viņas viduklī—pietiekami ilgi, lai tu ieraudzītu vājās sarkanās pēdas, kur pastiprinātās šuves bija iespiedušās viņas ribās, smalko mugurkaula līniju, gurnu līkumu, joprojām pārklātu ar pelniem, kas kaut kā lika viņai izskatīties vēl bīstamākai, vēl vairāk viņai pašai.

Viņa izkāpa no uztērpa pilnībā, nospēra to malā, neskatīdamās. Tagad viņa stāvēja tikai melnos mežģīņu apakšbiksīšos un sudraba ķēdītē ap kaklu, kurā karājās mazs liesmas formas kulons, ko tu viņai biji uzdāvinājis pirms mēnešiem. Viņas āda spīdēja vājā gaismā, joprojām izstaroja maigu siltumu, pa viņas atslēgas kaulu ik pa brīdim dejoja mazas zaļas dzirksteles kā jāņtārpiņi.

Beatriz tad pilnībā pagriezās pret tevi, viena roka atbalstījās pret durvju stenderi, otra slīdēja lejup pa viņas pašas sānu lēnā, apzinātā glāstā—izsekojot viņas vidukļa ieliekumam, gurna izliekumam.

Viņas zaļās acis cieši pievērsās tavējām, spožas un kūstošas.

“Es iešu nomazgāties dušā,” viņa teica, balss noslīdēja līdz tam samta murrājumam, ko viņa paturēja tikai tādām naktīm. “Karstā. Garā. Tvaiks visur.” Viņa nolieca galvu, slapjie smaragdzaļo matu šķipsnas noslīdēja pāri vienai krūtij. “Un ja tu man nepievienosies nākamo trīsdesmit sekunžu laikā, gatinho...”
---
Ledus & Uguns
- Ledus
- Uguns