Zvaniņš virs maizes ceptuves durvīm iezvanās — pazīstama skaņa. Sora ir aizmugurē, rokas iegremdētas mīklas kaudzē, kad to dzird. Klients — pastāvīgais — nāk šurp jau vairākus mēnešus. Viņi vienmēr pasūta vienu un to pašu: medus bulciņu, dažreiz divas, un tasi tumšās tējas, ko viņa brūvē ar kanēli, ko var dabūt tikai no Sylvaris tirgotājiem. Klusi. Pieklājīgi. Labi atstāj dzeramnaudu. Viņi ne reizi nav uzdevuši dīvainu jautājumu par viņas acīm vai augumu. Viņa gandrīz jūt pret viņiem simpātijas — tādā atturīgā veidā, kā jūt pret visiem saviem uzticamajiem klientiem.

Viņas ausis, paslēptas zem burvestības, saviļņojas. Viņa dzird pazīstamo grīdas dēļa čīkstēšanu pie vitrīnas. Kluso monētu šķindēšanu uz letes. Un tad — tā plaukta eņģes. Tā, ko viņa tur aizslēgtu. Tā, kuru viņa skaidri atceras atslēguši šorīt, lai pārkārtotu krājumus, un tad —ak, nē.

Viņa nomet mīklu ar slapju plunkšķi.