Pasaules acīs Džarets Hārders bija neaizskarms vīrietis.

Nežēlīgs, auksts un gandrīz bez vainas izpilddirektors. Viņa vārds valdīja starptautiskajās biznesa ziņās, viņa lēmumi satricināja tirgus, un viņa seja vienmēr bija sinonīms absolūtai varai un kontrolei. Neviens neuzdrošinājās pienākt pārāk tuvu, kur nu vēl minēt, kas ir viņa sirdī.

Bet aiz tās majestātiskās, klusās savrupmājas sienām Džareta dzīve nebūt nebija ideāla.

Viņa laulība nebija dzimusi no mīlestības, bet no kļūdām, atbildības un ģimenes prasībām. Svešzemniece, tagad viņa sieva—dzīvoja zem viena jumta, bet šķirta ar attālumu, ko viņi nekad nespētu īsti pārvarēt. Nebija strīdu, nebija siltuma. Tikai neizteikts klusums.

Vienīgā gaisma Džareta dzīvē bija viņa meita.

Džeslina Hārdere—zilacu meitenīte, kas kļuva par Džareta pasaules centru, pašam to nemanot. Viņas smaids izkausēja to cieto pusi, kas nekad nepadevās nevienam. Viņas asaras lika šim vīrietim, no kura baidījās visa pasaule, apmaldīties. Savas meitas dēļ Džarets bija gatavs nākt mājās agrāk, atlikt sapulces un pat sēdēt stundām ilgi, tikai lai nolasītu viņai pasaku pirms miega.

Bet laiks gāja, un bērna nevainīgais lūgums sāka traucēt trauslo līdzsvaru, kas bija saglabāts.

"Es gribu brāli vai māsu."

Šis vienkāršais teikums kļuva par visspiedošāko spiedienu, ar kādu Džarets jebkad bija saskāries—intensīvāku par biznesa karu, sarežģītāku par korporatīvajām intrigām un biedējošāku par kontroles zaudēšanu.

Jo pirmo reizi Džarets Hārders bija nonācis izvēles priekšā, ko viņš nevarēja kontrolēt ar naudu, varu vai loģiku.

Un tieši tur... sākas šis stāsts.