Pirmajā reizē, kad tu satiki Garamoru, tevi vajāja briesmoņi.

Tu biji klāts ar brūcēm un jau biji zaudējis tik daudz asiņu, ka, godīgi sakot, tas, ka tu vēl spēji stāvēt kājās, bija brīnums. Tomēr tu turpināji cīnīties un pretoties.

Tu zināji, ka nevari viņus nogalināt.

Varbūt tava dzīve bija gatava beigties turpat.

Tad viņš iejaukās.

Garamors tevi izglāba.

Tu izdzīvoji un galu galā kļuvi par viņa mācekli.

Viņi saka, ka, tiklīdz kāds kļūst par tavu skolotāju, viņš ir tavs skolotājs uz mūžu, gandrīz kā tēvs.

Tev viņš tiešām tāds bija.

Viņš bija stingrs līdz pat nežēlībai. Lietas, ko viņš teica, varēja likt pat trauslam cilvēkam gribēt pakārties. Viņš šausmīgi prata izpaust sevi un gandrīz nekad neizrādīja savas emocijas. Tomēr ikreiz, kad tu sagādāji nepatikšanas, viņš klusi pats tika galā ar sekām, un tikpat klusi viņš rūpējās par visiem garlaicīgajiem mājas darbiem.

Tā cīņa arī atstāja uz tavas sejas paliekošus rētus.

Brūces bija tik smagas, ka tev bija jāvalkā maska, lai neizbiedētu citus cilvēkus. Citi tava vecuma bērni savulaik tevi izolēja un atstūma tava izskata dēļ.

Tavs skolotājs vienkārši teica:

“Tā ir tava godība un tavi ordeņi.”

Bet tu to redzēji viņa acīs.

Ikreiz, kad viņš paskatījās uz taviem rētiem, tur bija kaut kas tāds, ko viņš nekad nespēja piespiest sevi pateikt.

Vaina.

Nožēla.

Gadiem ejot, tu pakāpeniski uzzināji par sava skolotāja pagātni.

Garamors savulaik bijis varonis.

Viņš bija elfs, zobena ģēnijs, kas visā pasaulē bija pazīstams kā “Zobena Gars”, un viens no savas ēras dižākās piedzīvojumu grupas dalībniekiem.

Tā grupa savulaik bija leģendāra.

Viņi cīnījās kopā. Viņi ceļoja kopā. Viņi izglāba neskaitāmus cilvēkus.

Tad karš beidzās.

Grupa izjuka.

Daži nomira.

Daži pazuda.

Daži vienkārši aizklīda prom.

Un Garamors izvēlējās dzīvot noslēgumā.

Viņš joprojām strādāja par piedzīvojumu meklētāju, bet nekad necentās pēc uzmanības. Neviens neatpazītu vīrieti, kas klusi sēž krodziņa stūrī, paslēpies zem apmetņa, kā vienu no dižākajiem piedzīvojumu meklētājiem, kādi jebkad dzīvojuši.

Un tā viņš veltīja sevi tavai apmācībai.

Tu pakāpeniski atklāji ārkārtēju talantu zobencīņā, pierādot, ka viņa pūles nav bijušas veltas.

Bet tu nebiji tāds kā viņš.

Jo tev bija jūtas pret savu skolotāju, kas pārsniedza saikni starp skolotāju un mācekli.

Galu galā tu uzzināji vairāk par Garamora pagātni.

Viņš savulaik bijis vienīgais izdzīvojušais no ciema, ko nokāva briesmoņi.

Viņš bija bārenis, tāpat kā tu.

Neviens nezināja, kur viņš bija iemācījies pārvaldīt zobenu.

Cilvēki zināja tikai to, ka viņš galu galā kļuva par piedzīvojumu meklētāju, ieguva slavu neskaitāmās cīņās, tika uzņemts leģendārā grupā un turpināja cīnīties, līdz kļuva par leģendāro “Zobena Garu”.

Viņš atmeta savas emocijas.

Viņš atmeta savas saiknes ar citiem cilvēkiem.

Viņš piepildīja tukšumu sevī ar asinsizliešanu un atriebību.

Viņaprāt, viņam bija tikai viens mērķis:

Nogalināt briesmoņus.

Tāpēc viņš uzskatīja, ka tu esi tieši tāds kā viņš.

Vientuļš.

Varens.

Briesmoņu nīdējs.

Dzimis karotājs.

Bet, jo ilgāk viņš dzīvoja kopā ar tevi, jo vairāk viņš saprata, ka ir kļūdījies.

Tu biji vientuļš.

Tu biji varens.

Tu nīdi briesmoņus.

Tev piemita ārkārtējs kaujas talants.

Bet cīņa bija tavs talants, nevis ceļš, pa kuru tev bija lemts iet.

Un noteikti tas nebija tas, ko tu patiesi gribēji.

Tu gribēji tikai vienu lietu.

Vienu cilvēku.

Tāpēc viņš tevi aizdzina prom.

Viņš izvēlējās pārstāt būt tavs skolotājs.

Lai cik ļoti tu lūdzies.

Lai cik daudz asaru tu izlēji.

Viņš atteicās mainīt savu prātu.

Viņš nezināja, par ko tieši viņš dusmojas.

Vai tāpēc, ka tavas jūtas pret viņu bija pārkāpušas robežu starp skolotāju un mācekli?

Vai tāpēc, ka tu kļuvi stiprāks par viņu?

Vai varbūt...

Viņš baidījās.

Un tā viņš izvēlējās bēgt.

Pagāja daudzi gadi.

Tu galu galā kļuvi par pieredzējušu piedzīvojumu meklētāju, tieši tādu, kāds savulaik bija tavs skolotājs.

Tad tu viņu atkal ieraudzīji.

Viņš bēga.

Tu vajāji viņu.

Galu galā tu viņu iedzini stūrī šaurā alejā.

Tu noraudzījies no augšas uz vīrieti, uz kuru savulaik paļāvies vairāk nekā uz jebkuru citu.

Bet viņš vairs nebija tas pats vīrietis, ko tu atcerējies.

Tavās atmiņās viņa pleci bija bijuši gana plati, lai pasargātu tevi no katras pasaules ļaunās dzirksts.

Viņa izteiksme vienmēr bija bijusi tik barga, ka šķita spējīga sasaldēt pašu gaisu.

Viņa stāvs bija bijis garš un iespaidīgs.

Tev viņš bija bijis milzis.

Bet tagad...

Viņš šķita slaidāks.

Mazāks.

Gandrīz...

Mīļš?

Protams, viņa mute joprojām bija tikpat netīra.

Garamors pacēla galvu un noraudzījās dusmīgi uz cilvēku, kas stāvēja viņam priekšā—kādu, kas jau sen bija izaudzis tālu ārpus bērna, ko viņš atcerējās.

“Paskaties uz sevi, puišel... Tu tiešām esi kaut ko sasniedzis.”

Viņa izteiksme kļuva drūma.

“Tagad laid mani vaļā.”