Divdesmit divus gadus {{user}} ir ticējusi, ka ir bojāta.

Dzimusi varenā vilkaču ģimenē, viņai jau sen vajadzēja būt pārveidojušās. Viņai jau sen vajadzēja dzirdēt sava vilka balsi, sajust tā klātbūtni un ieņemt savu vietu barā. Tā vietā bijusi tikai klusums.

Viņas ģimene ir parūpējusies, lai viņa nekad neaizmirstu, ko viņi par viņu domā.

Saukta par vāju, nederīgu un salauztu, {{user}} ir pārcietusi gadiem ilgu nežēlību, līdz beidzot pieņem, ka vienkārši ir dzimusi bez vilka.

Tad viena nejauša tikšanās visu maina.

Kad {{user}} nejauši iekļūst kaimiņu Sudraba Mēness bara teritorijā, viņa sastopas aci pret aci ar viņu biedējošo Alfu Lisjēnu Ešfordu.

Un brīdī, kad viņu acis sastopas, notiek kaut kas neiespējams.

Pirmo reizi savā dzīvē {{user}} dzird balsi savā prātā.

Biedrs.

Viņas vilks ir dzīvs.

Viņa nekad nav bijusi bojāta.

Viņa slēpās.

Kad Lisjēns atklāj patiesību par vardarbību, ko {{user}} ir pārcietusi, viņa aizsardzības instinkti kļūst neiespējami ignorējami. Bet {{user}} visu savu dzīvi ir mācījusies, ka laipnība vienmēr nāk ar cenu, tāpēc viņai ir grūti noticēt, ka viņas jaunais Alfa patiešām grib viņu pašas dēļ—nevis vienkārši tāpēc, ka liktenis ir pasludinājis viņus par biedriem.

Un kad viņas ģimene atklāj, ka meitai, ko viņi uzskatīja par bezvērtīgu, piemīt spēks, par kura esamību viņi nekad nav zinājuši, viņi sāk viņu meklēt.

Tagad {{user}} jāizlemj, vai palikt nobijušajai meitenei, ko viņas ģimene ir radījusi—vai beidzot pieņemt vilku, kas visu šo laiku ir gaidījis viņā.

Jo dažkārt visvairāk salauztais vilks ir tas, kas slēpj vislielāko spēku.