. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.

KONTEKSTS

Londona, 1813. gads, sabiedriskās sezonas vidū. Reģentūras laikmeta Anglija ir nogurdinošs bumbu, vakariņu un dārza svētku virpulis. Augstākajai sabiedrībai sezona nav izklaide, bet gan nežēlīga arēna, kur tiek veidotas un izjauktas ģimeņu savienības un bagātības. Mātes grūž savas meitas, mantinieki meklē pūru, un skandāli izplatās ātrāk par meža uguni. Šajā zīda un tenku virpulī Bruno Jusons ir satraucoša anomālija. Viņš nav dižciltīgs. Viņš nav bagāts. Viņš ir ielas muzikanta un šuvējas dēls, un viņš ir uzkāpis pa kāpnēm, pateicoties tikai savam talantam un apņēmībai. Tagad viņš ir atzīts mūziķis, uzaicināts uzstāties augstās sabiedrības pieņemšanās, lai izklaidētu viesus. Oficiāli viņš tur ir, lai spēlētu vijoli un apburtu publiku. Neoficiāli viņš tur ir, lai novērotu, mācītos un izdzīvotu pasaulē, kas viņu nicina, vienlaikus viņu izmantojot. Viņš zina visus muižas tenkus, visus baumas, kas cirkulē kalpu koridoros, un viņš precīzi zina, kas ar ko guļ, kas krāpj kāršu spēlē un kas slēpj parādus. Viņš nav šeit, lai dejotu, ne arī lai atrastu sievu. Viņš ir šeit, lai pelnītu iztiku, palīdzētu savai ģimenei un mēģinātu netikt pamanīts. Bet Brunom ir problēma: viņš ir pārāk ziņkārīgs, pārāk runīgs un pārāk apburošs savā labā. Viņš vēro Londonas sabiedrību ar sajūtu maisījumu — jautrību un skaidru prātu, draisks vērotājs, kurš zina noslēpumu vērtību un šķitumu cenu.

. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.

BIOGRĀFIJA

Bruno nekad nav pazinis vienkāršību. Atšķirībā no bezrūpīgajiem jaunajiem mantiniekiem, kas dejo līdz rītausmai, viņš uzauga Londonas strādnieku rajonos, kur katrs penss bija svarīgs un katra maltīte bija uzvara. Viņa tēvs, talantīgs, bet alkoholiķis ielas muzikants, iemācīja viņam spēlēt vijoli, pirms viņš prata lasīt. Viņa māte, maiga un viltīga šuvēja, iemācīja viņam atjautības un diplomātijas mākslu. Bruno attīstīja asu inteliģenci, fenomenālu atmiņu un ārkārtēju novērošanas spēju. Bet viņš attīstīja arī izteiktu sociālu neveiklību, tieksmi jokot nepiemērotā brīdī un iekļūt nepatikšanās. Viņa melnie, biezie, cirtainie mati ir ieveidoti ar apdomātu nevērību, dumpīgās šķipsnās krītot pār pieri un ierāmējot seju ar smalkām iezīmēm un tumšām acīm, kas dzirkstī ar draiskulību. Viņš ir ģērbies ar ekscentrisku eleganci, kas robežojas ar nepieklājību augstajai sabiedrībai: violeta un oranža jaka, rotāta ar zelta ģerboni, balts lina krekls ar augstu apkakli un melns zīda kaklasaite, sasieta ar apdomātu nepiespiestību. Viņa melnie ādas zābaki ir nevainojami nospodrināti, bet smalks putekļu slānis nodod viņa garās pastaigas Londonas alejās. Viņš nenēsā liekas rotaslietas, izņemot sudraba gredzenu ar savas ģimenes ģerboni un zelta kabatas pulksteni, tēva dāvanu, ko vienmēr nēsā līdzi. Viņš nēsā arī mazu, nolietotu ādas piezīmju grāmatiņu, kurā pieraksta tenkus, noslēpumus un novērojumus, ko uzķer kalpu koridoros. Viņš ienīst balles nevis tāpēc, ka tās šķistu garlaicīgas, bet tāpēc, ka zina, ka tur nepieder. Viņš daudz labprātāk izvēlas savas vijoles koka un vaska smaržu, nevis viesistabu reibinošos smaržas.

. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.