Bima Arshaka Pramudya jeb, kā viņu tagad labāk pazīst, vecākais Bima, ir pilnībā mainījies.

Vairs nav ne miņas no jaunieša ar kvadrātveida brillēm un vecmodīgo apģērbu, kurš vidusskolā tik dedzīgi tev sekoja. Cilvēks, kas tagad stāv tev priekšā, ir svešinieks—auksts, ass un pavisam atšķirīgs no tā Bimas, kuru tu reiz pazini.

Tagad, tveicīgajā laukumā, vecākā Bimas baritons atbalsojas pa skaļruni, sniedzot norādījumus par universitātes noteikumiem ļoti strukturētā tonī. Tu stāvi rindas vidū, tomēr tavs skatiens sāk migloties.

Tavas domas aizslīd atpakaļ uz vidusskolas laikiem. Atmiņās Bima Arshaka Pramudya ir vienkārši Bima—grāmatu tārps, kurš vienmēr sēdēja bibliotēkas stūrī, nēsāja kvadrātveida brilles, kas bieži noslīdēja līdz deguna galam, un vienmēr samulsa ikreiz, kad tu viņam pagāji garām.

Taču vīrietis, kas stāv tur priekšā, it kā izdzēš visas šīs atmiņas. Viņam ir stalta stāja, apģērbs ir nevainojami izgludināts, un viņa skatiens ir tik ass, it kā viņš ar to spētu nodīrāt ikvienu, kurš nepaklausa. Kā gan cilvēks varēja tik krasi mainīties?

Tu esi tik aizņemta, salīdzinot šos divus tēlus savā galvā, ka nepamani—skaļrunī balss ir apklususi. Tikai pēkšņais klusums liek tev attapties.

"Tu, trešajā rindā, nāc uz priekšu."

Viņa smagā balss pāršķeļ laukuma troksni, un viss acumirklī apklust. Tu satrūksties, kad saproti, ka Bimas rādītājpirksts ir pavērsts tieši pret tevi.

Ar nedrošiem soļiem tu dodies uz priekšu un nostājies viņam tieši pretī zem svelmainās saules.

"Paskaidro pārējiem par disciplīnu. Šķiet, tev ir slikts ieradums ignorēt citus, kad viņi kaut ko skaidro. Laikam jau tāda ir tava daba."

viņš vienaldzīgi saka, bet viņa acīs ir grūti izprotams mirdzums.

Pirms tu paspēj atvērt muti, viņš pieliecas tev tuvāk, lai viņa balsi dzirdētu tikai tu.

"Vai arī tu vienkārši tāda esi? Tev rūp tikai tas, ko pati gribi redzēt, un tu ignorē visu, ko uzskati par nevērtīgu?"

Viņš atkal izslienas, atkāpjas sākotnējā vietā un paskatās uz tevi ar vieglu smaidu, kas nesasniedz viņa acis. "Lūdzu, runā. Mēs visi klausāmies."

Tu atver muti, bet kakls ir sauss. Bimas neveiklais tēls un vecākā Bimas iebiedējošā seja nemitīgi saduras tavā galvā, un visi vārdi, ko biji sagatavojusi, acumirklī pazūd. Tu vari tikai sastingusi stāvēt svelmainajā saulē, sasvīdušajā plaukstā saburzot krekla malu.

Laukuma klusums kļūst smacējošs, līdz Bima atkal sper soli uz priekšu. Viņš apstājas tieši tev priekšā—tik tuvu, ka viņa vēso, dārgo smaržu aromāts pārņem tavas maņas. Viņš neskatās tev acīs, bet pievērš uzmanību vārda zīmei, kas karājas tev kaklā.

Ar apzināti lēnu kustību viņš satver vārda zīmi ar diviem pirkstiem un nedaudz pavelk, līdz tās aukla nostiepjas tev ap pakausi.

Tev nākas mazliet pacelt galvu, un tu sastingsti, raugoties uz viņa stingro žokli un aso skatienu, kas vairs nav stīvs.

"Kaklasaite šķība, mati izspūruši, bet galvā tukšums," viņš ļoti klusi nočukst, gandrīz kā šņākdams, lai to dzirdētu tikai tu. Tad viņš, atlaižot vārda zīmi, to mazliet rupji parauj un sakārto tavu apkakli ar šķietami rūpīgu, bet patiesībā uzstājīgu kustību.

"Kur palikusi tava augstprātība, kas tev bija vidusskolā?" viņš turpina asākā tonī.

"Smieklīgi skatīties, kā cilvēks, kurš agrāk tik ļoti izrādījās, tagad izskatās tik niecīgs."

Viņš atkal iztaisnojas un attālinās, it kā tikko būtu pieskāries kaut kam netīram. Viņš pagriežas pie blakus stāvošā organizatora palīga, vairs uz tevi nepaskatīdamies.

"Pieraksti viņas studenta numuru. Tā kā viņa nespēj šeit paskaidrot, šovakar viņa to uzrakstīs organizatoru telpā. Personīgi."

Laukumu atkal piepilda organizatoru balsis, kas turpina iepazīstināšanu. Tu joprojām stāvi tajā pašā vietā, mēģinot sagremot katru Bimas tikko teikto vārdu.

Tikmēr Bima jau atkal paņem mikrofonu, it kā nekas nebūtu noticis.

"Atgriezies rindā. Netērē laiku."

Tu savelc dūres, savaldot aizkaitinājumu, un beidzot dodies atpakaļ uz savu vietu.

Nadia, draudzene, kas stāv tev blakus, tūlīt iečukstas.

nadia : "Trakums, tu pazīsti to vecāko studentu?"

tu : "Diemžēl."

nadia : "Kāpēc izskatās, ka viņam pret tevi ir kaut kas personīgs?"

tu : "Tā arī ir."

nadia : "Ko? Nopietni?"

Tu tikai smagi nopūties.

No laukuma priekšpuses Bima uzmet tev skatienu. Taču, tiklīdz jūsu skatieni sastopas, viņš tūlīt novēršas.

It kā tu viņam būtu pilnīgi sveša.

15.30 — Organizatoru telpa

Kad orientēšanās pasākums ir beidzies, tev nākas doties uz organizatoru telpu, lai izpildītu Bimas uzdoto rakstisko darbu.

Tu trīsreiz pieklauvē pie durvīm.

tok... tok... tok...

bima : "Iekšā."

Tu atver durvis. Telpa ir diezgan plaša, piepildīta ar galdiem, dokumentu kaudzēm un vairākiem aizņemtiem organizatoriem.

Taču pie priekšējā galda sēž tikai Bima.

tu : "Atvainojiet, vecākais, es esmu atnākusi."

Bima neatbild uzreiz. Viņa skatiens joprojām ir piekalts klēpjdatoram.

bima : "Aizver durvis."

Tu paklausi.

bima : "Sēdies."

Tu pievelc krēslu viņam pretī.

tu : "Kāds ir uzdevums, vecākais?"

Bima pārtrauc rakstīt. Tad viņš paceļ galvu un paskatās uz tevi.

bima : "Ak, tagad tu vari runāt?"

Tu klusē.

tu : "Ko jūs ar to domājat?"

bima : "Tur laukumā tev mute bija kā aizslēgta. Tagad gan tev ir daudz jautājumu."

Tu dziļi ieelpo.

tu : "Ja vecākajam Bimam pret mani ir kas iebilstams, vienkārši pasakiet. Nevajag to jaukt kopā ar orientēšanās pasākumu."

Pirmo reizi Bimas sejas izteiksme mainās.

Viņš atspiežas pret krēsla atzveltni un sakrusto rokas uz krūtīm.

bima : "Beidzot."

tu : "Ko?"

bima : "Tava īstā daba beidzot parādās."

Šie vārdi tev atkal liek atcerēties vidusskolas laikus. Laiku, kad Bima vienmēr parādījās tev priekšā, nesot grāmatas, šokolādi un pat mazas vēstulītes, uz kurām tu nekad neatbildēji.

Tad viņš paņem no galda lapu un noliek tev priekšā.

bima : "Izpildi. Divas lapas. Iesniedz līdz pieciem."

tu : "Divas lapas? Par disciplīnu?"

bima : "Lasīt taču māki, vai ne?"

Tu klusi nošņāc.

tu : "Jā..."

Bima atkal atver klēpjdatoru.

16.45 — Organizatoru telpa

Beidzot tu pabeidz šo uzdevumu. Pārliecinājusies, ka neviena lapa nav iztrūkusi, tu to pasniedz Bimam.

tu : "Pabeidzu, vecākais."

Bima paņem lapas un pārskrien tām ar acīm.

bima : "Pagaidām pasēdi."

tu : "Kas tagad vēl?"

bima : "Es vēl neesmu pabeidzis."

Tu atkal apsēdies, nikni saviebusi seju.

Pēc dažām sekundēm Bima noliek lapas.

bima : "Tavs rokraksts joprojām ir briesmīgs."

tu : "Vecākais!"

Bima paceļ vienu uzaci.

bima : "Kas?"

tu : "Es rakstīju steigā, lai paspētu laikā pabeigt, ja kas!"

Uz mirkli Bimas lūpu kaktiņš viegli pakustas. Gandrīz kā smaids, bet tas drīz pazūd.

bima : "Vai tu zini?"

tu : "Ko?"

bima : "Agrāk es domāju, ka kādu dienu varēšu ar tevi parunāt, nesamulstot."

Tu klusē.

bima : "Izrādās, tagad es to varu. Bet man vairs nemaz negribas to darīt."

Tu uz mirkli nolaid skatienu.

tu : "Bima..."

bima : "Vecākais Bima."

Tu nopūties.

tu : "Vecākais Bima, kāpēc tu patiesībā mainījies?"

Bima aizver klēpjdatoru.

Šoreiz viņš patiešām paskatās tev acīs.

bima : "Tāpēc, ka beidzot iemācījos vienu lietu."

tu : "Kādu?"

bima : "Ne visi, par kuriem mēs cīnāmies, ir pelnījuši otru iespēju."

Klusums.

Tu nezini, ko atbildēt.

Tad Bima pieceļas, paņem no galda melnu mapi un dodas uz durvīm.

Pirms iziešanas viņš uz brīdi apstājas.

bima : "Rīt nekavē. Man nepatīk atkārtot brīdinājumus."

tu : "Labi."

bima : "Un vēl viena lieta."

Tu paceļ galvu.

bima : "Nekad nedomā, ka tāpēc, ka mēs reiz pazinām viens otru, es pret tevi izturēšos īpaši."

To pateicis, Bima aiziet, atstājot tevi vienu.

Tu skaties uz aizvērtajām durvīm.

Sirdī tu vari tikai pie sevis nomurmināt.

Šķiet, vecā Bimas patiešām vairs nav.

Taču ir viena lieta, ko tu nezini.

Aiz savas aukstās izturēšanās Bima joprojām glabā vecu piezīmju grāmatiņu no vidusskolas laikiem.

Tās pēdējā lapā joprojām rakstīts viens un tas pats vārds.

Tavs vārds.

Otrā orientēšanās pasākuma diena ir daudz nogurdinošāka, it īpaši pēc vecākā Bimas vakar vakarā radītā psiholoģiskā spiediena. Tu sēdi viena ēdnīcas stūrī, cenšoties ignorēt apkārtējo kņadu un iekožoties savā hotdogā. Prātā tu joprojām plāno, kā visu šo dienu izvairīties no Bimas.

Taču miers nav ilgs.

"Ei, viena pati? Pirmkursniece, ja?" kāda sveša balss ierunājas.

Tu paceļ galvu un ieraugi trīs vecāko kursu studentus, kas stāv ap tavu galdu ar pārspīlētiem smaidiem. Viens no viņiem, ģērbies džinsa jakā, pastumj krēslu un bez atļaujas apsēžas tieši tev pretī.

"Varbūt iedosi savu WhatsApp numuru? Ja nu tev universitātē vajag palīdzību," saka džinsa jakā tērptais, pastiepdams tev pretī savu telefonu. Viņa draugi aiz muguras sāk klusi svilpot, un tev kļūst ļoti neērti, jo visi ēdnīcā pievērš tev uzmanību.

Tu mēģini pieklājīgi papurināt galvu. "Atvainojiet, vecākais, man nav līdzi telefona."

"Kurš gan mūsdienās nenēsā līdzi telefonu? Baigā skopule," smejoties piebilst kāds cits un sāk drošāk aizskart tavas ēdiena paplātes malu.

"Padalies ar kādu kumosu vai gribi, lai mēs tev sastādām kompāniju?"

Tieši brīdī, kad jūties iedzīta stūrī un vēlies ātri aiziet, līdz šim trokšņainā ēdnīca pēkšņi iegrimst biedējošā klusumā. Tavs galdu aizsedz gara ēna.

Bam!

Uz galda ar spēku tiek nosviests rakstāmdēlis, tieši blakus džinsa jakā tērptā puiša rokai, un viņi visi satrūkstas.

"Šī ēdnīca ir domāta ēšanai, nevis manas pirmkursnieces traucēšanai," dziļā, zemā un aukstā balsī saka viņš.

Tu paceļ galvu. Bima—universitātē plašāk pazīstams kā vecākais Bima Arshaka—stāv tur ar seju, kas izskatās daudz biedējošāka nekā vakar. Viņš nav uzvilcis universitātes jaku, tikai melnu polo kreklu, taču viņa aura ir ļoti iebiedējoša.

"Bima? Atslābsti, vecīt, es tikai paprasīju numuru," neveikli smejoties saka džinsa jakā tērptais, taču tūlīt pieceļas, ieraudzījis Bimas aso skatienu.

"Man nepatīk atkārtot savus vārdus." Bima sper soli tuvāk un pievērš savu skatienu šim vīrietim. "Viņa joprojām ir manā uzraudzībā vakardienas pārkāpuma dēļ. Ko tu no viņas gribi?"

Ieraudzījuši, ka Bima izskatās gatavs eksplodēt, visi trīs vecāko kursu studenti lēnām atkāpjas.

"Labi, labi, mierīgi. Mēs ejam."

Kad viņi ir aizgājuši, Bima pats prom nedodas. Viņš tā vietā pavelk krēslu, uz kura iepriekš sēdēja džinsa jakā tērptais, un apsēžas tev pretī. Tagad visi ēdnīcā pievērš skatienus jums abiem.

"Ēd," viņš īsi pavēl, skatoties uz tavu līdz pusei apēsto hotdogu. Viņš uz tevi neskatās, bet sakrusto rokas uz krūtīm, sargājot tavu galdu, it kā būtu dzeloņstiepļu žogs, kam neviens nedrīkst tikt pāri.

"Pabeidz tagad. Es tevi gaidīšu, līdz būsi paēdusi. Neviens nedrīkst tev tuvoties, izņemot mani."

Tev tas viss ir līdz kaklam. Viņa iebiedējošais skatiens, veids, kā viņš aizdzen citus, it kā tu viņam piederētu, un visas ēdnīcas uzmanība, kas tagad pievērsta tev, pilnībā laupa apetīti.

Tu nolem pēc iespējas ātrāk to apēst, lai varētu aizbēgt. Ar rupju kustību tu iekož sava hotdoga atlikumā, visu laiku nikni skatīdamās uz viņu. "Kas tu, pie velna, tāds esi?" tu klusībā nolamāj viņu. Tu apzināti košļā tā, lai parādītu, cik ļoti tevi kaitina viņa klātbūtne.

Taču, dusmu un steigas dēļ, desas gabals iesprūst tev kaklā.

"Khe! Khe—"

Tu spēcīgi klepo, seja piesarkst, un roka taustās pa galdu pēc dzēriena. Diemžēl ūdens pudele vēl ir cieši aizvērta, un roka pārāk trīc, lai to atvērtu.

Tieši tajā brīdī Bima sakustas. Stingrā un augstprātīgā vecākā Bimas tēls ir pazudis. Ar ļoti ātru refleksu kustību—kā vecais Bima, kurš vienmēr bija gatavs tev palīdzēt, kad nonāci grūtībās—viņš satver ūdens pudeli.

Bima steidzīgi atver pudeles vāciņu un noliek to tev priekšā.

bima : "Dzer. Lēnām."

Tu ar trīcošu roku paņem pudeli un pamazām iedzer, līdz nepatīkamā sajūta kaklā mazinās.

Bima joprojām tevi vēro. Viņa žoklis saspringst, redzot, ka tava seja klepošanas dēļ ir piesarkusi.

bima : "Nav jāsteidzas ēst. Vai tad kāds tev to atņems?"

Tu noliec pudeli uz galda.

tu : "Nevajag izlikties, ka tev rūp."

Bima paceļ vienu uzaci.

bima : "Ko?"

tu : "Es teicu, nevajag izlikties, ka tev rūp. Tu tikko viņus aizdzini, bet tagad komandē, kā man ēst. Ko tu vispār gribi?"

Bima dažas sekundes klusē.

bima : "Es vienkārši negribu nekādas problēmas orientēšanās pasākuma laikā."

tu : "Ak, tātad tā ir tava atbildība kā vecākajam studentam?"

bima : "Kā tev šķiet?"

tu : "Nezinu. Es neesmu gaišreģe."

Bima īsi izpūš elpu. Viņa roka paņem no galda rakstāmdēli.

bima : "Turpmāk, ja kāds vecākais students tevi traucē, ziņo organizatoriem vai man."

tu : "Kāpēc man jāziņo tev?"

bima : "Tāpēc, ka es esmu tavas grupas koordinators."

Pēc dažām minūtēm.

Tu beidzot pieceļies un paņem savu ēdiena paplāti.

tu : "Es iešu."

bima : "Sēdies."

tu : "Ko vēl?"

Bima izvelk no krekla kabatas kaut ko mazu. Nelielu plāksteri.

bima : "Tava roka."

Tu paskaties lejup. Izrādās, uz pirksta ir maza brūce, ko ieguvi, pārāk cieši satverot ēdiena iepakojumu.

tu : "Tā ir tikai maza brūce."

bima : "Es nejautāju."

Viņš noliek plāksteri uz galda.

bima : "Uzlīmē."

Tu negribīgi to paņem.

tu : "Paldies, vecākais."

Bima neatbild.

Taču, kad tu pagriezies un sāc iet prom no ēdnīcas, no aizmugures atskan kāda balss.

Raka, viens no organizatoriem, kurš visu laiku bija jūs vērojis, pienāk pie Bimas.

raka : "Vecīt."

bima : "Ko?"

raka : "Tā ir tā meitene, par kuru tu man stāstīji, vai ne?"

Bima strauji pagriežas un asi paskatās uz viņu.

bima : "Pieskati savu muti."

Raka iesmejas.

raka : "Es tikai pajautāju. Vienkārši smieklīgi—no visiem pirmkursniekiem, kāpēc tieši tu pats iejaucies?"

bima : "Tāpēc, ka viņa ir mana atbildība."

raka : "Vai tiešām tikai tāpēc?"

Bima neatbild. Viņš paņem savu rakstāmdēli un aiziet no ēdnīcas.

17.10 — Fakultātes ēkas koridors

Tu ej kopā ar Nadiu, kad kāds sauc tavu vārdu.

"Hei!"

Tu pagriezies.

Izrādās, Bima kopā ar Raku stāv dažus metrus no tevis.

bima : "Rīt pulcējamies pusseptiņos."

tu : "Labi, vecākais."

bima : "Nekavē."

tu : "Labi."

bima : "Un paņem līdzi jaku. Rīt sola lietu."

Tu sarauc pieri.

tu : "Un tad?"

Bima mirkli paskatās uz tevi.

bima : "Negribu, lai kāds rīt saslimst un sagādā organizatoriem nepatikšanas."

Tu šķībi pasmaidi.

tu : "Cik rūpīgs, vecākais."

Bima tūlīt sabāž abas rokas bikšu kabatās.

bima : "Neiedomājies par daudz."

Viņš pagriežas un aiziet.

Nadia, kas stāv tev blakus, tūlīt iebaksta tev rokā ar elkoni.

nadia : "ĀRPRĀTS."

tu : "Kas?"

nadia : "Vai jums abiem agrāk kaut kas bija?"

Tu brīdi klusē.

tu : "Viņš kādreiz bija manī iemīlējies."

Nadia iepleš acis.

nadia : "KO?!"

Tu steigšus aizsedz Nādijai muti.

tu : "Ššš! Klusāk!"

nadia : "Nu tagad skaidrs! Bet kāpēc jūs tagad uzvedaties kā ienaidnieki?"

Tu skaties uz Bimas muguru, kas arvien vairāk attālinās.

tu : "Jo varbūt viņam es vairs nepatīku."

Tikmēr — Universitātes autostāvvietā

Bima sēž vadītāja sēdeklī savā automašīnā. Raka sēž viņam blakus un spēlējas ar telefonu.

raka : "Bim."

bima : "Hm?"

raka : "Tu joprojām glabā vidusskolas laiku fotogrāfijas?"

Bima neatbild.

raka : "Tās meitenes fotogrāfijas?"

Bima lēnām pagriežas.

bima : "Gribi, lai es tevi izlaižu no mašīnas?"

Raka iesmejas.

raka : "Labi, labi. Cik jūtīgs."

Bima atkal skatās taisni uz priekšu.

Pēc brīža viņš atver automašīnas cimdu nodalījumu. Tajā atrodas maza piezīmju grāmatiņa ar tumši zilu

vāku.

Viņš atver pēdējo lapu.

Tur ir mazliet izbalējis rokraksts.

'Kādu dienu es kļūšu par cilvēku, kurš ir cienīgs stāvēt tev līdzās.'

Bima ilgi lūkojas uz šiem vārdiem.

Tad aizver grāmatu.

bima : "Muļķības."

raka : "Ko?"

bima : "Neko."

Dzinējs tiek iedarbināts. Viņi pamet autostāvvietu. Raka un Bima ir pieraduši braukt mājās kopā, jo viņu mājas atrodas netālu viena no otras kādā no Džakartas greznajiem dzīvojamo namu rajoniem