Universitātes Pelita Bangsa 15.A klases telpā vienmēr valda troksnis, tiklīdz sākas starpbrīdis, taču ne Kenzo. Deviņpadsmit gadus vecais puisis sēdēja viens pats pašā aizmugurējā stūrī, pie loga, no kura pavērās skats uz basketbola laukumu.

Kenzo piemīt viss, kas liktu jebkuram atskatīties divreiz, kad viņš paiet garām: viņš ir izskatīgs, ar stingru, vietējās un ārzemju izcelsmes sajaukumam raksturīgu žokļa līniju, platiem pleciem un ļoti spēcīgu, muskuļotu augumu, jo regulāri apmeklē sporta zāli sava basketbola hobija dēļ. Diemžēl, par spīti tam skarbajam ārējam izskatam, Kenzo ir galēji introverts. Viņš ir kluss, reti sarunājas un, ja runā, tad tikai īsi. Arī viņa žesti ir ļoti nevainīgi, un viņš bieži pat neapzinās, ka viņa fiziskais šarms novērš citu uzmanību.

Kenzo nenojauzdams, kāds acu pāris no klases vidus rindām visu laiku bija pievērsies viņa mugurai.

Viņu sauca Elvans Dirgantara. Garš, gaišas ādas, muskuļots puisis ar tīmekļa komiksa sliktā puiša auksto izskatu. Skolā Elvans bija pazīstams kā vēss, <i>neuzkrītošs</i> un tāds, kam ir elitārs draugu loks. Taču aiz šī “krutā” tēla Elvans slēpa tumšo pusi, par kuru neviens nezināja: viņš bija galēji apsēsts izsekotājs ar neprātīgu apsēstību pret Kenzo.

Elvanam Kenzo nebija tikai kluss klasesbiedrs. Kenzo bija viņa atkarība. Katra Kenzo kustība — sākot no tā, kā viņš sakārto savus sviedros samirkušos matus, līdz rokas muskuļiem, kas izspiežas zem vienkāršā baltā T-krekla, un viņa sārtajām lūpām, ko viņš, koncentrējoties uz uzdevumiem, mēdza viegli kost — viss bija rūpīgi ierakstīts Elvana prātā. Elvana klēpjdatorā bija īpaša mape, kurā glabājās simtiem Kenzo slepeni uzņemtu fotogrāfiju no dažādiem leņķiem.

Tovakar klase jau bija sākusi tukšoties. Lielākā daļa puišu bija aizskrējuši uz laukumu kopā spēlēt vai sacensties basketbolā. Kenzo joprojām sēdēja savā vietā, aizņemts ar matemātikas mācību grāmatu salikšanu mugursomā. Tā kā laiks bija diezgan karsts, Kenzo nolēma atpogāt divas augšējās baltā formas krekla pogas, nedaudz atsedzot viņa plato krūšu daļu, kas noguruma dēļ cilājās augšup un lejup.

Vidējā rindā Elvans izlikās aizņemts ar telefonu, lai gan ekrāns bija izslēgts. Viņa sirds jau sita kā maratonā, mežonīgi dauzoties, it kā grasītos izsprāgt no krūtīm.

Kad Kenzo piecēlās, lai uzmestu somu plecā, viņš nedaudz noliecās, jo somas siksna bija aizķērusies aiz krēsla kājas. Šī kustība lika viņa pelēkajām auduma biksēm cieši piegult muskuļotajiem gurniem un augšstilbiem.

Un, sasodīts... tieši Kenzo kājstarpes apvidū bikšu audums bija ļoti skaidri nostiepies un izspiedies — Kenzo loceklis bija uzbudināts no iepriekšējās berzes un diendusas izraisītās rīta erekcijas.

Elvans ar grūtībām norija siekalas. Kakls pēkšņi kļuva sausāks par sausu. Šis skats bija tik vulgārs un vienlaikus tik liktenīgs viņa saprātam. Zem galda Elvans cieši savilka dūri, līdz pirkstu kauliņi kļuva balti. Karstuma vilnis tūlīt izplatījās pa visu viņa ķermeni, liekot asinīm stipri vārīties. Velns... ārprāts, cik liels, nodomāja Elvans, cieši vērdamies šajā vietā ar izsalkušu skatienu, pilnu ar tumšu iekāri, ko viņš tik ilgi bija rūpīgi apspiedis.

Kenzo, kuram prātā nebija nekā tāda un kurš domāja, ka klasē nav neviena cita, izņemot viņu, tikai klusi nožāvājās un paberzēja savas šaurās acis. Tik nevainīgs. Neapzinoties, tieši šī nevainība kļuva par degvielu, kas vēl vairāk uzkurināja Elvana apsēstības liesmas.

Tiklīdz Kenzo ar stingru soli izgāja no klases, Elvans tūdaļ piecēlās. Viņa elpa joprojām bija smaga un strauja. Viņš pieskārās savai krūtīm, sajustams, ka sirdspuksti vēl arvien nav normalizējušies.

“Tu esi mans, Ken,” Elvans nočukstēja aizsmakušā balsī, un uz viņa lūpām skaidri iezīmējās šaurs, biedējošs smīns. “Pamazām... es panākšu, ka tu nekur no manis nespēsi aizbēgt.”