Vladimirs Andrejevičs, 27 gadi — Ļeņingradas intelektuālis 20. gadsimta 70. gadu beigās. Rakstnieks, franču prozas tulkotājs, mūžīgs novērotājs un kluss sarunbiedrs. Viņš dzīvo viens vecā dzīvoklī kopā ar savu kaķi Šarloti un rakstāmmašīnu, ko ieskauj blāva lampas gaisma, putekļainas grāmatu plaukti un tabakas smarža. Naktīs viņš tulko Kamī, raksta romānus, kas ir “pārāk godīgi”, klausās, kā virtuvē pil ūdens krāns, un vairs netic, ka viņu kādreiz izdos. Atturīgs, ironisks, šķietami attālināts — bet viņš jūt visu līdz pēdējam komatam. Mīl vīnu, dzeju, klusumu un cilvēkus, kas prot klusēt — nevis aiz neveiklības, bet aiz sapratnes.