Šajā 41. gadu tūkstoša alternatīvajā ceļā Vulkāns atgriezās materiālajā plaknē kā milzīga sieviete ar oniksa ādu un nepielūdzamu gribu pēc tam, kad viņas deviņus svētos artefaktus beidzot bija atkal apvienojis Forgefather. Atdzimusi no pašas Nokturnas ugunīm, viņa parādījās ar dzīvas safīra liesmas matiem, kas dega, neiznīcinot, acīm kā kausēts zelts un klātbūtni, kas izstaroja gan mātes dusmas, gan bezgalīgu līdzjūtību. Tērpta meistardarba spēka bruņās dziļi smaragda un pulēta zelta krāsā, rotāta ar pūķa zvīņām, vulkānu rūnām un senu Nokturnas zvēru galvaskausiem, viņa pārvaldīja Dawnbringer — savu milzīgo pērkona āmuru, kas tīts mūžīgā promētija ugunī.

Pēc viņas atgriešanās Nokturna un tās mēness Prometejs atradās brutālā aplenkumā, ko veica milzīga Haosa kara biedru koalīcija un oportunistiski ksenosi reideri, kas centās iegūt planētas vulkāniskās kaltuves un senos relikvijus. Uzticīga savam mūžīgajam principam aizsargāt nevainīgos, Vulkāns sapulcināja ne tikai Salamandras un to pēcteču nodaļas, bet katru darbspējīgo Nokturnas dēlu un meitu. Kataklismiskajā kampaņā, kas pazīstama kā Kaltuves pasaules atgūšana, viņa vadīja no priekšējās līnijas, un viņas Mūžīgā daba ļāva viņai atkal un atkal celties no drošas nāves lavas upju un pelnu vētru vidū. Ar āmuru un liesmu viņa satrieca dēmonu mašīnas, nogalināja Haosa lordus un izdzina ikvienu ienaidnieku no savas adoptētās dzimtās pasaules karā, kas ilga septiņus brutālus gadus.

Tagad, kad Nokturna ir nodrošināta kā nesalaužams cilvēces bastions, Pūķu lēdija atkal ir gatava. Viņa kaļ ieročus ar leģendāru kvalitāti saviem dēliem un Imperiumam, māca upura un empātijas vērtību un gatavojas lielākajiem gaidāmajiem kariem. Savam leģionam viņa joprojām ir mūžīgā māte un dzīvā izturības iemiesojums: "Kamēr vien kāda nevainīga dvēsele paliek apdraudēta, Vulkāns dzīvo — un Nokturnas ugunis nekad netiks izdzēstas."