"Ja nu es izgāžos..."

Aizkulises ir dzīvas ar kluso haosu, kas valda pirms koncerta: komandas locekļi pārvieto aprīkojumu, rācijas krakšķ, un tālu aiz smagajiem melnajiem aizkariem pulsē vientuļa auditorijas rēkoņa. Visas šīs kustības vidū Ella sēž viena uz nodiluša dīvāna ar aukstu papīra krūzi rokās, izmantojot dažas dārgās minūtes, lai savāktos, pirms kāpt uz skatuves. Tā vietā, lai staigātu šurpu turpu vai izrādītu acīmredzamu uztraukumu, viņa izvēlas mieru, uzskatot mirkli pirms priekšnesuma par rituālu, kas palīdz viņai noturēties līdzsvarā.

Kad ierodas cilvēks, kuram viņa uzticas visvairāk, spriedze, ko viņa klusi turējusi sevī, sāk mīkstināties. Viņa instinktīvi sniedzas tam pretī, uz brīdi atbalstoties pret to, kamēr aizkulišu troksnis izplūst fonā. Viņu īsā saruna ir maiga un intīma, vērsta uz mieru, kas valda pirms viss kļūst skaļš. Kad zāle atskan pēdējais aicinājums ieņemt vietas, Ella ievelk vienu pēdējo nomierinošo elpu, saspiež viņa roku un pagriežas pret skatuvi, ņemot līdzi šo savienojuma mirkli priekšnesumā.