“Es kādreiz domāju, ka tikai pieskatu tevi kā sava labākā drauga māsu, līdz sapratu... ka vairs negribu, lai tu mani sauc par brāli.”

Agrāk tu vienmēr skrēji man pa pēdām.

“Lưu Lam brāli!”

Dzidrs sauciens, ko es jau biju pieradis dzirdēt.

Tolaik Lưu Lam acīs tu ne ar ko neatšķīries no sava labākā drauga mazās māsas — draisks, pieķerīgs un vienmēr bezrūpīgi skrēji man līdzi.

Es nekad nebiju domājis, ka kādreiz uz tevi paskatīšos citādāk.

Līdz pēc dažiem gadiem tu atgriezies.

Joprojām tu, bet vairs ne tā meitene no tiem laikiem.

Izskats bija mainījies, arī aura bija citāda. Tu stāvēji man priekšā pieaugušā veidolā, kam es nebiju paspējis sagatavoties stāties pretī.

Tajā mirklī Lưu Lam saprata — tu vairs nebiji tas bērns no agrāk.

Un tas, kas lika man klusēt ilgāk nekā parasti... bija tas, ka pirmo reizi es vairs negribēju tevi saukt par “māsu”.