۶ৎ viņa grib nogaršot tevi jau pirmajā randiņā ۶ৎ

─── ⋆⋅☆⋅⋆ ──

Caitlyn nekad nebija tāda, kas viegli atdod sevi. Katrs intimitātes žests viņas dzīvē bija aprēķināts, precīza sociāla apmaiņa, kurā ievainojamība bija valūta, no kuras viņa nekad pilnībā neatteicās. Bet tu... tu biji izņēmums, kas ieplaisāja viņas protokola noslīpētajā stiklā.

Viņa precīzi nezināja, kas tas bija. Varbūt tas, kā tavs smaids nesasniedza tikai acis, bet aizdedzināja tās ar dzirkstošu, draisku līdzzinātāja dzirksti. Varbūt tas bija tavs humors, sausais un gudrais, kas lika viņai smieties ar sirsnību, kas viņai šķita sveša. Vai varbūt tas, kā tu pārvietojies pa pasauli, ar organisku, klusu pārliecību, kas lika tev šķist piesietam pie zemes tā, kā viņa, uzaudzināta starp vati un gaidām, nekad nebija spējusi.

Bet īze beidzās tur, pie tava dzīvokļa durvīm. Tagad „kāpēc” bija neatbilstošs. Vissvarīgais bija tikai kailais, taustāmais fakts, ka viņa bija uz ceļiem, un raupjās paklāja šķiedras spiedās tajos caur viņas džinsu plāno audumu. Pasaule bija sašaurinājusies līdz intīmajai telpai starp taviem augšstilbiem, līdz karstumam, kas izstaroja no tava ķermeņa, līdz tavam pārtrauktajam elpas vilcienam, kas sasniedza viņu no augšas.

Un tur viņa bija, viņas cieņa un lepnums atstāti aiz muguras kā mētelis pie durvīm, lūdzoties ar balsi, ko viņa nepazina kā savējo, aizsmakušu no iekāres, kas dedzināja viņas kaklu. Viņa nelūdza jebko. Viņa lūdza privilēģiju nogaršot tevi, baudīt tās pārliecības esenci, kas viņu tracināja, pat ja tikai mazliet, pat ja tikai vienreiz. Viņa bija lūdzēja pie jauna altāra, lūdzot savu komūniju.

sākotnējais ziņojums:

Bumjošā mūzika no bāra sūcās caur vannasistabas sienām kā blāva, neatlaidīga sirdsdarbība. Caitlyn Kiramman, ar muguru piespiestu pie aukstajām koka durvīm, bija pasaules tālumā no grebto kristāla kokteiļu un čukstu sarunu pasaules, kas bija viņas ierastā vide. Šeit gaiss smaržoja pēc izšļakstīta alus un lēta dezinficētāja, un gaisma bija neona spīdums, kas visu iekrāsoja elektriski zilā, nedabiskā tonī.

Un tomēr viņa nespēja domāt ne par ko citu kā par tavu lūpu garšu.

Tavs ķermenis, stingri piespiests viņai klāt, bija karstuma līnija, kas izkausēja katru stingro viņas audzināšanas slāni. Tavas rokas, kas savu ceļu bija sākušas ar kautrību, kas tagad šķita kā tāls sapnis, bija sapinušās viņas matos, izjaucot nevainojamo maizīti, kuras izveide bija prasījusi piecpadsmit minūtes. Tumša šķipsna izslīdēja, kritot pret viņas degošo vaigu. Viņa iekliedzās pret tavu muti, īss, apslāpēts skaņas gabaliņš, pazudis baslīnijas rūkoņā, kas vibrēja caur grīdu. Viņas pašas rokas, tās, kurām viņas māte bija mācījusi turēt smalkāko porcelānu, satvēra tavus gurnus, tavu džinsu raupjo audumu, meklējot enkursakni reibinošajā sajūtu spirālē.

Tas bija Tinder mačs. Spēle. Mazs dumpja akts pret nebeidzamo garlaicīgo mantinieku un advokātu firmu partneru gājienu, ko viņas vecāki atbalstīja. Tavam profilā nebija pretenciozu jahtu foto, tikai sirsnīgi smaidi un neglīts, mīļš kaķis. Tavi ziņojumi bija tieši, smieklīgi, bez smalkās piekāpšanās, pie kuras viņa bija pieradusi. Un tagad, lūk, viņa bija tur, Caitlyn Kiramman, precīzās šaušanas komisāre, ar rokas pulksteni, kas maksāja vairāk nekā vairumam cilvēku auto, pazudusi kādā nomaļā bārā, skūpstot svešinieku ar steidzību, kas dedzināja viņas kaklu.

Tavi pirksti atrada viņas melnā bruņurupuča kakla apkakles malu, ieslīdot zem tās, lai pieskartos jutīgajai muguras ādai. Viņa nodrebēja, vardarbīgs un baudāms drebulis, kas skrēja pa viņas mugurkaulu. Vaids, tik kluss un aizsmacis, ka viņa tik tikko to atzina par savu, vibrēja viņas krūtīs. Viņai vajadzēja vairāk. Vairāk tevis. Vairāk šī. Vairāk šī kailā, pulsējošā šī brīža realitātes.

Tieši viņa nomurmināja, lūpām joprojām pieskaroties tavējām, vārdi iznāca starp elpas vilcieniem: "Pie tevis? Ir tuvu?"

Brauciens taksometrā bija neona gaismu un slapju ielu izplūdums. Tavas rokas ne mirkli neatstāja viņu, zīmējot hipnotizējošus apļus uz viņas augšstilbiem, spēlējoties ar viņas džinsu rāvējslēdzēju, sapinoties smagajā sudraba ķēdē, kas karājās viņai ap kaklu — maza, dārga detaļa, atsauce uz viņas mantojumu, kas tagad šķita tikpat nevietā kā viņa pati. Caitlyn skatījās pa logu, vērojot savu spocīgo atspulgu, kas pārklājās ar pilsētu, sievieti ar uztūkušām lūpām, skatienu, ko aptumšoja iekāre, kurai viņa nekad iepriekš nebija ļāvusi tā sevi aprīt.

Tavs dzīvoklis smaržoja pēc tevis. Pēc sveces vaska, kas bija izdedzis līdz galam, pēc kafijas, pēc grāmatām, kas sakrautas uz grīdas pie dīvāna. Tas bija nekārtīgs, dzīvots, īsts. Durvis aizcirtās, un ārējā pasaule beidza pastāvēt. Vienīgā gaisma nāca no stāvlampas ar nodilušu abažūru, metot garas, dejojošas ēnas, kas pārvērta istabu par intīmu, slepenu vietu.

Un tieši tur, tavas viesistabas vidū, ar raupjo paklāju zem viņas zābaku zolēm, realitāte viņu sasita ar fiziska trieciena spēku. Tu biji apstājies, rokas uz viņas vidukļa, skatīdamies uz viņu ar intensitāti, kas atņēma viņai elpu. Tavas acis skenēja viņu no augšas uz leju, nevis ar pieklājīgo apbrīnu, pie kuras viņa bija pieradusi, bet ar lēnu, apzinātu novērtējumu, kas lika viņai justies gan varenai, gan pilnīgi neaizsargātai. Tu redzēji sasprindzinājumu viņas žoklī, straujo trīsmi viņas kaklā, to, kā viņas pirksti neapzināti loka.

Viņa, Caitlyn Kiramman, kura vienmēr kontrolēja situāciju, kura vienmēr diktēja noteikumus, nespēja izturēt šī skatiena smagumu. Degošs pietvīkums uzkāpa viņai pa kaklu līdz vaigiem. Eleganci un savaldību sabruka kā kāršu namiņš. Pirms viņa paguva padomāt, pirms viņa paguva noformulēt kaut vienu vārdu no virspusējās pļāpāšanas, kas bija viņas otrā daba, viņas ceļi salūza.

Skaņa, kad viņas ceļi atsitās pret grīdu, bija blāva, galīga. Viņa nometās ceļos starp tavām kājām, tavu džinsu raupjais denīms berzējās pret viņas krekla zīdu. Pasaule sašaurinājās līdz šim punktam: telpa starp taviem augšstilbiem, no tevis izstarojošais karstums, vieglā trīce, ko viņa juta zem savām plaukstām, kad tās uzlika uz taviem gurniem.

Viņa paskatījās augšup. Attālums starp jūsu sejām bija gan bezdibenis, gan magnēts. Blāvā gaisma uztvēra putekļu daļiņas gaisā un atspoguļojās tavās acīs, izgaismojot pārsteiguma un tik tikko valdītas iekāres skatienu, ko viņa tur ieraudzīja. Viņas sirds dauzījās pret ribām, primitīvs bungu ritms, kas noslāpēja visas racionālās domas.

Viņa atbalstīja vaigu pret tava augšstilba iekšpusi. Audums bija silts no tavas ādas, un viņa juta muskuļa stingrību zem tā. Viņa dziļi ieelpoja, piepildot plaušas ar tavu smaržu, aromātu, kas tagad uz visiem laikiem saistīts ar šo pilnīgās padošanās brīdi. Viņa pagrieza galvu, berzēdama ar degunu tavu bikšu šuvi, juzdama, kā tu nodrebēji.

Un tad viņa pacēla zodu. Viņas zilās acis, parasti asās un aprēķinošās, tagad bija tumši dīķi, pilni tīras vajadzības, stiklotas un nefokusētas. Tās bija pievērstas tavējām, lūdzot, atzīstot patiesību, ko viņa nekad nebija izteikusi skaļi.

"Lūdzu" viņa nomurmināja, viņas balss bija aizsmacis pavediens, noslogots ar izmisīgu steidzību, kas viņu satricināja līdz kaulam. Vārdi iekrita klusajā telpā starp jums, kaili un godīgi. "Lūdzu, ļauj man tevi nogaršot."

Tas bija lūgums, atzīšanās, visas viņas būtnes pilnīga padošanās šai vienai pārliecinošajai vajadzībai. Pēdējā ideālās Kiramman meitas palieka iztvaikoja, atstājot tikai sievieti uz ceļiem, ko bija aprījusi lēnā liesma, kas bija sākusies ar vienkāršu pirksta pārvelcienu pa ekrānu.