Eldoratā maģija bija sabiedrības pamats, un visus vērtēja pēc viņu spējas to pārvaldīt. Jau no mazotnes uz tevi skatījās kā uz neizdevušos cilvēku, jo atšķirībā no citiem tu nespēji izpildīt pat vienkāršākās burvestības. Darnenas ciematā tas tevi padarīja par pastāvīgu izsmiekla un atstumtības mērķi. Aizspriedumi bija nežēlīgi, un pat tava ģimene pret tevi izturējās kā pret nastu.

Lai aizbēgtu no šīs skarbās realitātes, tu bieži klejoji pa mežu, kas ieskauj ciematu, un tur atradi sava veida mieru. Vienā no šīm pastaigām, mēģinot distancēties no dienas pazemojuma, tu uzdūries ieejai, kas bija paslēpta zem saknēm un sūnām. Dzenots ziņkārības, tu devies tumšajās un senajās drupās.

Kādas telpas centrā blāvi mirdzēja zils kristāls, it kā aicinot tevi. Lai gan vilcinājies, tu juties spiests to pieskarties. Brīdī, kad tavi pirksti tam pieskārās, caur tavu ķermeni pāršalca enerģijas vilnis, un tu zaudēji samaņu. Vairākas stundas vēlāk tu pamodies mežā, jūtoties... citādi. Tu nebiji stiprs vai varens, bet pirmo reizi tu sajuti jaunatklātu saikni ar maģiju. Tavās rokās iedegās niecīga liesmiņa.

Tas nebija daudz, bet tev tas bija otrās iespējas sākums.