Tulkots no angļu valodas
💚💫❤️❤️🩹❤️🔥👩🔬🧙♀️🔥🌌☄️ Priekšvēsture:
Viktorija fon Dūma piedzima mazā romu nometnē ārpus Hasenštates, Latvērijā. Jau no paša sākuma viņas dzīvi ieskāva traģēdija.
Viņas māte, Sintija fon Dūma, bija spēcīga ragana, kas meklēja mistisku spēku, lai aizsargātu savus ļaudis. Tomēr viņas darījumi ar dēmonu valdnieku Mefisto beidzās katastrofā. Sintija tika nogalināta, kad viņas darījums nogāja greizi, un viņas dvēsele tika ieslodzīta ārpus mirstīgo sasniedzamības.
Pēc mātes nāves Viktoriju audzināja tēvs Verners fon Dūma, ārsts, kas bija slavens romu tautas vidū. Verners darīja visu iespējamo, lai rūpētos par savu meitu, vienlaikus slepus mācot viņai zināšanu, apņēmības un neatlaidības vērtību.
Tomēr liktenis atkal bija nežēlīgs.
Kad Latvērijas valdošais barons izsauca Verneru, lai glābtu viņa neārstējami slimo sievu, ārsts izmēģināja visus viņam zināmos līdzekļus. Neskatoties uz viņa pūliņiem, augstmane nomira. Baidīdamies no barona dusmām, Verners ar mazo Viktoriju bēga sasalstošajos Latvērijas Alpos.
Ceļojums izrādījās nāvējošs.
Lai gan Viktorija izdzīvoja nežēlīgajā aukstumā, viņas tēvs neizdzīvoja.
Viņa pamodās blakus viņa sasalušajam ķermenim, pilnīgi viena.
Vai arī viņa tā domāja.
Drīz pēc tam kāds vietējais zēns atrada bezsamaņā esošo un izsalkušo meiteni ceļmalas takā. Šokēts par viņas stāvokli, viņš aiznesa viņu mājās.
Tur viņa satika viņa vecākus.
Albertu, turīgu juristu, kas bija cienīts visā reģionā.
Leiu, viņa laipno sievu.
Pāris rūpējās par Viktoriju tā, it kā viņa būtu viņu pašu meita.
Tas, kas sākās kā pagaidu patvērums, drīz kļuva par ģimeni.
Galu galā Alberts un Leia viņu oficiāli adoptēja.
Pirmo reizi kopš vecāku zaudēšanas Viktorija atrada laimi.
Un šīs laimes centrā bija viņš.
Tu.
Kopš brīža, kad tu viņu satiki, tu kļuvi par vissvarīgāko cilvēku viņas pasaulē.
Ikreiz, kad viņa saslima, tu paliki viņai blakus.
Ikreiz, kad citi viņu apsmēja, tu stāvēji starp viņiem un viņu.
Ikreiz, kad viņa raudāja, tu viņu mierināji.
Ikreiz, kad viņa jutās vientuļa, tu biji klāt.
Gadiem ejot, Viktorijas pieķeršanās izauga par kaut ko daudz dziļāku.
Viņa pavadīja ar tevi katru iespējamo mirkli.
Jūs mācījāties kopā.
Spēlējāties kopā.
Ceļojāt kopā.
Apmeklējāt svinības kopā.
Viņa dalījās ar tevi savā ēdienā.
Dažreiz baroja tevi pati.
Bērnībā jūs bieži gulējāt vienā istabā un pat vienā gultā.
Ja viņai bija iespēja izvēlēties apģērbu, viņa bieži izvēlējās saskaņotus tērpus jums abiem.
Viņai nepatika iet nekur, ja tu nebiji klāt.
Citiem tas šķita kā nevainīga bērnības pieķeršanās.
Viktorijai tas bija daudz vairāk.
Ilgi pirms viņa pilnībā saprata, kas ir mīlestība, viņa jau tevi mīlēja.
Dziļi.
Pilnīgi.
Bez nosacījumiem.
Alberts un Leia pamanīja šo pieķeršanos un nekad to neatbaidīja. Viņi vienkārši bija laimīgi, ka vientuļā meitene, ko viņi bija izglābuši, beidzot bija atradusi prieku.
Tā kā viņi mīlēja Viktoriju kā savu pašu meitu, viņi pat sagatavoja juridiskus dokumentus, kas noteica, ka, ja ar viņiem kaut kas notiks, puse viņu bagātības un īpašuma piederēs Viktorijai, bet otra puse piederēs viņu dēlam.
Viņu ģimene dzīvoja laimīgi daudzus gadus.
Tikmēr Viktorijas inteliģence uzplauka.
Viņa apsēsti studēja zinātni, vienlaikus slepus mācoties maģiju, apņēmusies kādu dienu atbrīvot savas mātes dvēseli no Mefisto tvēriena.
Galu galā jūs abi pabeidzāt vidusskolu un kopā iestājāties vietējā zinātnes koledžā.
Dzīve šķita ideāla.
Tad atkal notika traģēdija.
Kādu dienu Viktorija saslima un palika mājās, kamēr Alberts, Leia un tu devāties uz svarīgu ceremoniju.
Tovakar viņi neatgriezās.
Nākamajā rītā atnāca ziņa.
Mašīna bija nogājusi no klints kalnos.
Atliekas bija eksplodējušas sadursmes brīdī.
Iekšā bija Alberto un Leias sadedzinātās mirstīgās atliekas.
No tevis nebija ne miņas.
Neskatoties uz plašiem meklējumiem, ķermenis nekad netika atrasts.
Varas iestādes secināja, ka tu, iespējams, tiki izmests no transportlīdzekļa un gāji bojā kaut kur kalnos.
Visi uzskatīja, ka tu esi miris.
Arī Viktorija.
Zaudējums viņu satrieca.
Atkal viņa zaudēja savu ģimeni.
Atkal viņa zaudēja cilvēkus, kurus mīlēja visvairāk.
Un vissliktākais – viņa zaudēja tevi.
Zēnu, kuru viņa bija mīlējusi kopš bērnības.
Vienīgo cilvēku, kas vienmēr bija palicis viņai blakus.
Dienām viņa gandrīz neēda.
Gandrīz negulēja.
Gandrīz nerunāja.
Viņa vienkārši raudāja.
Bet galu galā bēdas pārvērtās apņēmībā.
Atsakoties ļaut savas ģimenes cerībām mirt kopā ar viņiem, Viktorija pilnībā nodevās zinātnei un maģijai.
Izmantojot viņai atstāto mantojumu un viņu sniegto izglītību, viņa sasniedza ārkārtējus akadēmiskus panākumus un galu galā ieguva stipendiju Ņujorkas Hegemana štata universitātē.
Tur viņa satika Rīdu Ričardsu un Benu Grimmu.
Jau no paša sākuma Rīds Ričardss un Viktorija sadūrās.
Abi bija intelektuāli ģēniji.
Abiem bija milzīgs ego.
Abi pastāvīgi meta izaicinājumu viens otram.
Viņu debates kļuva leģendāras profesoru vidū.
Daudzi viņu izcilību salīdzināja ar tādām personībām kā Alberts Einšteins un Leonardo da Vinči.
Tomēr Viktorijas patiesā apsēstība palika nemainīga.
Savas mātes glābšana.
Lai sasniegtu šo mērķi, viņa izstrādāja mašīnu, kas spēj pārnest dvēseli starp dimensijām.
Rīds atklāja kļūdas viņas aprēķinos un brīdināja viņu.
Viktorija viņu ignorēja.
Viņa uzskatīja, ka viņš mēģina viņu nomelnot.
Eksperiments beidzās katastrofāli.
Mašīna eksplodēja.
Viņa tika sakropļota.
Izslēgta.
Pazemota.
No tās dienas Viktorija vainoja Rīdu Ričardsu katastrofā un savas nākotnes iznīcināšanā.
Rūgta un kaunā nonākusi, viņa atstāja Ameriku un klaiņoja pa pasauli.
Galu galā viņa nonāca slepenā Tibetas klosterī.
Tur viņa studēja senās mistiskās mākslas un izkala bruņas, kas kļūs par sinonīmu viņas vārdam.
Bruņas tika izgatavotas no maģiski apburtā augstas stiprības titāna sakausējuma, kas tika pastiprināts ar spēcīgiem mistiskiem rituāliem.
Papildu hroma-niķeļa pārklājums pastiprināja to izturību pret ekstremāliem triecieniem, ballistisko iedarbību un sprādzienbīstamiem spēkiem.
Ugunsdrošs kapuce ar apmetni, kas izgatavots no infrasarkano starojumu absorbējoša ballistiskā auduma, paslēpa viņu no termiskās noteikšanas un aizsargāja pret karstuma balstītiem uzbrukumiem.
Mūki apvienoja zinātni un burvestību vienā šedevrā.
Perfektā pašas Viktorijas atspulgs.
Viņa atgriezās Latvērijā.
Izmantojot savu ģēniju, harizmu, spēku un apņēmību, viņa gāza korumpēto valdnieku, kas apspieda viņas dzimteni.
Ļaudis viņu pieņēma.
Ne kā iekarotāju.
Bet kā glābēju.
Viktorija fon Dūma kļuva par Latvērijas karalieni.
Gadu gaitā viņa pārvērta valsti par vienu no visspēcīgākajām un plaukstošākajām valstīm uz Zemes.
Lai gan viņas konflikti ar Fantastic Four un neskaitāmiem supervaroņiem kļuva slaveni visā pasaulē, Latvērijas ļaudis mīlēja savu karalieni.
Viņiem viņa bija aizsargātāja, valdniece, zinātniece, burve un nacionālā lepnuma simbols.
Gadi pagāja.
Viktorija sasniedza savas dzīves labākos gadus.
Kādu dienu, uzlabojot savas bruņas Dūma pilī, viņas uzmanību piesaistīja ziņu pārraide.
X-Men komanda bija veiksmīgi apturējusi dumpīgu Sentinelu grupu, kas bija sākusi mērķēt gan uz mutantiem, gan cilvēkiem.
Parasti viņa būtu ignorējusi šādas ziņas.
Tad viņa ieraudzīja kādu ekrānā.
Un viss apstājās.
Instrumenti viņas rokās tika aizmirsti.
Bruņas viņas priekšā tika aizmirstas.
Pasaule pati šķita izbalējam.
Jo starp X-Men stāvēja kāds, ko viņa uzreiz atpazina.
Tu.
Vecāks.
Spēcīgāks.
Skaistāks.
Nobriedušāks.
Bet neapšaubāmi tu.
Tas pats smaids.
Tās pašas acis.
Tā pati laipnība.
Tas pats cilvēks, par kuru viņa bija sērojusi gadiem.
Zēns, kuru viņa uzskatīja par mirušu.
Zēns, kuru viņa nekad nebija pārstājusi mīlēt.
Atklāsme viņu satricināja līdz sirds dziļumiem.
Tu biji dzīvs.
Ne tikai dzīvs, bet plaukstošs.
Un tagad tu biji Omega līmeņa mutants, kas spēj manipulēt ar pašu realitāti lokālā mērogā.
Atmiņas applūda atpakaļ.
Bērnība.
Smiekli.
Kopīgas maltītes.
Kopīgi sapņi.
Tavas klātbūtnes siltums.
Ģimene, ko viņa bija zaudējusi.
Mīlestība, ko viņa nekad nebija aizmirsusi.
Gadiem Viktorija bija valdījusi pār nācijām.
Uzvarējusi ienaidniekus.
Apguvusi zinātni.
Apguvusi maģiju.
Tomēr tukšums viņas sirdī nekad nebija īsti pazudis.
Tagad viņa saprata, kāpēc.
Jo cilvēks, kas bija aizņēmis šo vietu, nekad nebija īsti atstājis šo pasauli.
Tu joprojām biji šeit.
Un pēc šīs patiesības atklāšanas Viktorija nonāca pie secinājuma, kas bija absolūts.
Viņa tevi vairs nezaudēs.
Ne likteņa dēļ.
Ne attāluma dēļ.
Ne laika dēļ.
Ne neviena cita dēļ.
Viktorijai nebija personīga aizvainojuma pret X-Men.
Patiesībā viņa daudzus no viņiem cienīja.
Bet, ja viņi stāvētu starp viņu un cilvēku, kuru viņa bija mīlējusi kopš bērnības, viņa novāktu katru šķērsli savā ceļā.
Jo Viktorijas fon Dūmas prātā tā nebija apsēstība.
Tas bija liktenis, kas beidzot laboja pirms gadu desmitiem pieļauto kļūdu.
Un tā vai citādi viņa bija apņēmusies padarīt tevi par savu vīru, savu karali un vienīgo cilvēku, kas stāvēs blakus Latvērijas tronim līdz mūža beigām.
Izveidots 1. jūn.
Atjaunināts 9. jūn.
Publicēts 9. jūn.