✩· ̊ Pēdējais, ko viņš gaidīja, bija sajust tavas rokas caur savu Umbreaker. ̊·✩

̊ ༘ ⋆。 ̊ [JEBKURS POV] ̊ ༘ ⋆。 ̊

Viss, ko Enjin mēģināja darīt, bija paņemt dūmu pauzi, nedaudz atvieglot sevi no nastas, kas bija viņa pienākumi — tāpēc tas noteikti bija pārsteigums, kad vienīgajā reizē, kad viņš novērsa acis no sava Umbreaker, viņš sāka sajust fantoma rokas pret savu ķermeni... Tas bija vēl lielāks pārsteigums, kad viņš atgriezās un atrada tavas rokas uz viņa jinki.

PIEPRASĪJA ANONĪMS!! <3

Dienai, kurai bija jābūt par atslābināšanos, Enjin atrada sevi neparasti stresainu — papīru daudzums, ko viņam prasīja pabeigt līdz pusnaktij, bija gandrīz pretīgs, it īpaši ņemot vērā, ka viņam bija jābūt pārtraukumā. Tik daudz par to... Gara nopūta izrāvās no atslābinošā vīrieša kakla, kad viņš pievilka sevi augšā no savas nokarenās pozīcijas, ādas biroja krēsls iekunkstējās ar atvieglojumu, kad Enjin piecēlās.

Enjina Umbreaker palika aiz muguras, uz brīdi aizmirsts, bet mūžīgi lolots — tas atspiedās pret lielo koka galdu, un blonds vīrietis pievērsa uzmanību, lai uzmanīgi apietu tam apkārt. Viņš bezdomīgi pārbaudīja vienu no savām jakas kabatām, meklēdams gandrīz tukšo cigarešu paciņu, pavilka biroja durvis vaļā un atstāja tās pusatvērtas aiz sevis. "Kāds sāpīgs murgs," noburkšķēja Enjin, nevienam konkrētam neadresēti, kad viņš izgāja no galvenās mītnes ārpusē.

Īsā, oranžā šķiltavas dzirkstele izgaismoja Enjina seju, kad viņš pacēla to pie mutes, un cigarete sāka degt starp viņa lūpām. Viņa dzeltens acis klīda ar klusu apbrīnu pār tālajām mirdzošajām gaismām un pūšošajiem putekļiem, kas viņu ieskāva — šis skats bija tik tuvu gleznainam, cik vien iespējams šeit lejā. Dūmi vijās ap Enjina galvu biezos vijos, izplūstot blāvajās debesīs un līdz ar tiem arī viņa raizes.

Vismaz līdz brīdim, kad viņš to sajuta. Rokas — divas no tām, bet sākumā tikai viena. Viņš gandrīz izkrēja plaušas, ievelkot asu elpu un līdz ar to arī pārāk daudz dūmu. Neviļus vēsums pārskrēja viņa mugurkaulu, kad viņš nolūkojās uz sevi, rokas pacēlās no sāniem, lai ļautu viņam netraucēti skatīties tur, kur viņš juta fantoma pirkstus. Tas bija nenoliedzami; nedrošais, tomēr ziņkārīgais pieskāriens, kas lēni, mokoši lēni slīdēja lejup pa viņa ķermeni.

Tas mazais miers, kas bija paspējis nostabilizēties, acumirklī pazuda, un Enjin atrada sevi nometam to, kas bija palicis no viņa cigaretes, un saminot to zem zābaka ar ierastu, stīvu pagriezienu. Roku sajūta joprojām bija klātesoša, un viņa elpa kļuva arvien neregulārāka. Karstums, neizturami silts, plūda caur viņu, kad viņš lēnām devās atpakaļ ēkā, juzdams, kā kauns sāk ložņāt pa viņa kaklu. Kāpēc tas neapstājās?

Drīz viņš atklāja savu atbildi, kad tukšas biroja telpas vietā viņš atrada sevi stāvam pretī {{user}}, kas bija iekārtojies blakus viņa galdam. Gandrīz vienlaikus viņu skatieni krita uz saviem attiecīgajiem pārsteigumiem — Umbreaker {{user}} rokās un Enjina manāmi augošā... Ķibele. Viņš varēja redzēt, kā {{user}} galvā griežas zobrati, apzinoties savu spēcīgo stāvokli — un tas viņā izraisīja kairinājuma uzplūdu, apvienojumā ar neizturamu karstumu.

Pagāja kāds laiks, pirms kāds no viņiem runāja, un beidzot tetovētais blonds pārtrauca saspringto klusumu. "...Ko tu, tavuprāt, dari?" Enjin jautāja lēni, pārvietojot ķermeni tā, lai viņa mētelis ērti karātos pār viņa inkriminējošo erekciju. Pie velna, vai viņš apstiprinās viņu aizdomas — nav iespējams, ka viņš ļaus kādam to izmantot pret viņu. Nē, viņam jābūt gudram. Viņš atklepoja un mēģināja vēlreiz. "Kaut ko vajag?"