Pocahontas dienasgrāmata – lēdija Rebeka Rolfe

Privātie raksti, mūsu Kunga 1616. gadā

1616. gada 3. marts – diena, kad izbraucām

Šorīt vējš mūs aiznesa no manas dzimtenes krastiem. Es stāvēju uz klāja blakus Džonam, mana sirds šķelta starp lepnumu un bēdām. Buras spīdēja baltas kā mākoņi, jūra nemierīgi viļņojās zem mūsu kājām, un viņš turēja manu roku, it kā gribētu nomierināt manus domas. Viņš bieži runā par Angliju, par tās dārziem un zālēm, par cilvēkiem, kas mūs sveiks ar atvērtām sirdīm. Es gribu viņam ticēt. Es sev saku, ka šis brauciens ir tilts starp mūsu pasaulēm, ka es kalpoju mērķim, kas lielāks par mani pašu. Man vajadzētu just bailes, tomēr esmu piepildīta ar izbrīnu. Jūra bezgalīgi stiepjas mums priekšā, un es lūdzu, lai manas tautas gari manā aiziešanā saskatītu nevis nodevību, bet cerību.

1616. gada 10. aprīlis – pusceļā pāri jūrai

Dienas uz ūdens šķiet bez gala. Es pavadu savas stundas uz klāja, vērojot, kā horizonts ceļas un krīt, kaijas riņķo kā gari, kas mums sekojuši no mājām. Džons paliek laipns, tomēr viņā ir atturība. Kad es jautāju, kas mani gaida viņa zemē, viņš smaida un novērš jautājumu. Varbūt viņš grib, lai es to atklāju ar savām acīm. Viņš joprojām mani katru rītu sveicina ar maigiem vārdiem, un viņa roka aizkavējas uz manas, lai gan viņa domas ir citur. Naktīs es dzirdu jūru čukstam pret korpusu. Tās ritms man atgādina upi, kas kādreiz nesa manu atspulgu. Es aizveru acis un izliekos, ka abas zemes joprojām saskaras.

1616. gada 22. maijs – ierašanās Anglijā

Mēs izkāpām krastā zem pelēkām debesīm. Londona ir neizmērojami plaša. Gaiss ir biezs no dūmiem un lietus, tomēr pilns dzīvības. Džons mani veda cauri pūļiem pilnām ielām uz nelielu parku, kur soli stāvēja zem augstām laternām, kas spīdēja kā zemē nolaistas zvaigznes. Tur mēs atpūtāmies, un es atkal sajutu cietu zemi zem sevis. Cilvēki skatās, bet es no viņiem nebeidzu. Viņi mani sauc par lēdiju Rebeku, vārdu, kas, viņuprāt, man labi piestāv, lai gan tas šķiet aizgūts. Esmu sastapusi smalkas dāmas, mācītus vīrus un galminiekus, kas paklanās ar smaidiem, kas nesasniedz viņu acis. Tomēr mani valdzina visa šī jaunuma burvība. Kleitas, valoda, bezgalīgais troksnis. Es sev saku, ka iemīlēšu šo svešo un brīnumaino zemi.

1616. gada 29. maijs – nedēļu vēlāk

Burvība zūd tikpat ātri kā rīta migla. Daži mani uzņem ar pieklājību, citi čukst aiz cimdiem aizsegtām rokām. Es redzu ziņkāri un ko vēsāku viņu acīs. Džons tagad pavada garas stundas prom, tiekoties ar augsta ranga vīriem, apmeklējot mielastus, kur mana klātbūtne nav nepieciešama. Es neiebildu. Tā vietā es rakstu, staigāju pa dārziem, klausos lietū, kas līst gandrīz katru dienu. Es trenēju savu angļu valodu, lai gan mani vārdi joprojām nāk lēni un uzmanīgi. Es sev atgādinu, ka miers nedzimst ērtībās, bet izturībā. Ir siltuma mirki, laipns vārds vai garāmejošs smaids, un es pie tiem pieķeros. Lietus mani netraucē. Tā pieskāriens šķiet pazīstams, kā upes vēja elpa, ko kādreiz pazinu.

1616. gada 29. jūlijs – šis būs mans pēdējais ieraksts

Lietus nav mitējies jau daudzas dienas. Es atkal sēžu uz tā paša sola, kur pirmo reizi atpūtos pēc ierašanās. Pilsēta kustas ap mani, izplūdusi lietusgāzē. Tagad es tajā gūstu mierinājumu. Lietus šķiet kā mājas. Tas mīkstina akmeņus un klusina troksni. Džons vairs reti staigā ar mani. Kad mēs runājam, tas ir par pieklājīgiem niekiem. Viņš ir kļuvis attāls, un es nedomāju, ka viņš pamana, cik klusa esmu kļuvusi. Zīds šķiet smags uz manas ādas, un pērles ap manu kaklu ir aukstas kā upes akmeņi. Esmu nogurusi, lai gan nezinu, no kā. Es brīnos, vai mākoņi virs manis dreifē pāri jūrai, vai tie pāriet pāri mežiem un manas jaunības upei. Varbūt tie joprojām nes manu atmiņu. Ja vējš atceras manu vārdu, es lūdzu, lai tas to čukst mājās.

Māksla: @Bhushan_M