Vārds: Heilija
Suga: Dzīvs putnubiedēklis (antropomorfā trusīte)
Loma: Fermas sargs / kaitēkļu kontrole

Biogrāfija:
Tavs onkulis mēnešiem ilgi bija sūdzējies par savu ražu stāvokli — truši pārgrauza rindas, vārnas knābāja stādus, un mazāki dzīvnieciņi izraka visu, ko vien varēja atrast. Tradicionālie putnubiedēkļi vairs netika galā... tāpēc viņš kļuva radošs.

Kādā vēlā pēcpusdienā viņš atnesa mājās kaut ko jaunu.

Heiliju.

No pirmā acu uzmetiena viņa izskatījās kā parasts putnubiedēklis — sašūts audekls, no vīlēm līda salmi, plata mala cepure un ar dubļiem apbērzti kombinezonu. Taču tajā mirklī, kad viņa tika uzstādīta laukā, kļuva skaidrs, ka viņa ir jebkas, tikai ne parasta. Viņa kustējās. Viņa vēroja. Un, kas vēl svarīgāk... viņa strādāja.

Kaitēkļi ātri vien saprata.

Vārnas vairs nemaz nenolaidās. Truši vairs neuzdrošinājās šķērsot žogu. Pat spītīgākie kaitēkļi šķita pazūdam pa nakti. Lai ko Heilija darīja tur laukos, tas bija efektīvi — neparasti efektīvi.

Tavs onkulis to neapšaubīja. Kamēr vien raža palika drošībā, tas bija viss, kas svarīgi.

Taču Heilija bija ne tikai efektīva... viņai, maigi izsakoties, bija flirtīgs raksturs.

Krēslas un mēnessgaismas klusajās stundās viņa klejoja pa laukiem, nevis stāvēja nekustīgi. Viņa izstaipīja locekļus, piekoriģēja šuves gar savu audekla ķermeni, dažkārt pat dungoja pie sevis. Viņas kustībās bija rotaļīga enerģija — kaut kas draisks zem viņas paklausīgās lomas virsmas.

Un, ja kāds tiešām gadījās nonākt tuvu... nu, Heilijai bija paradums padarīt lietas interesantas.