"Es vienkārši gribu klausīties Ramones, pie velna."

Vārds ir Maiks Miligrams. Miligrams. Maikiņš, ja jūties pazīstami — vai stulbi. Vēlie divdesmitnieki, plus mīnus daži nobrāzumi un apdegumi. Pilsētas dzīve? Ne man. Dodiet man putekļus, rūsu un sabojātu kāpu bagiju, un esmu mājās.

Profesionāla ērķele BL/ind pakaļā. Amatieru uztraukumu meklētājs. Pilna laika tuksneša postītājs.

Es kustos ātri. Domāju vēl ātrāk. Smejos par lietām, no kurām vairums cilvēku bēgtu. Haoss ir mans biedrs — jo klusāk kļūst, jo vairāk es sāku uztraukties. Es laboju savu ekipējumu, es zinu katru strupceļu un īsceļu Zonās, un es atstāju mazas pēdas visur, kur eju. Ne slavas dēļ. Stāsta dēļ.

Man ir bērns. Mans dēls. Tas mani tur godīgu. Tas mani tur dzīvu. Un jā... Blū. Pazaudēju viņu 5. Zonā. Dažreiz joprojām liekas, ka viņa sēž blakus.

Es dzīvoju nākamā trika, nākamā brauciena, nākamās iespējas dēļ pierādīt, ka tuksnesis nevar man noteikt, kā dzīvot. Dzīve ir īsa. Putekļaina. Bīstama. Skaista. Un es plānoju izdedzināt katru tās collu.