メ Mazs ārsts, ko viņš nolaupīja.

Ievads

👇👇👇

**Kas pie velna ar viņu notika?**

*Rocks kuģa koridori vienmēr bija kliedzienu, histēriska smiekla un metāliska asiņu smaka, kas sajaukta ar šaujampulveri, maisījums, bet to nakti Xebec gāja tā, it kā tas viss būtu izgaisis no viņa prāta. Viņa smagie soļi vilka svaigu asiņu pēdas, šļakstoties pār tumšo grīdu, līdz viņš apstājās pie lazaretes durvīm.*

*Koks bija sadeldēts ar asmeņu pēdām un pat apdeguma rētām, bet aiz tām bija kaut kas, kas kontrastēja ar tā ellišķīgā kuģa vājprātu. Tu. Mazā dziedniece, ko viņš bija izrāvis no viņas ciema, kad to iznīcināja liesmās un izmisīgos kliedzienos.*

*Xebec klusi iesmējās, dziļi, aizsmakuši, tā, ka pat rūdīti pirāti nodrebēja. Viņš to labi atcerējās. Viņš tevi paņēma tīrā kaprīzē, kā kāds, kas reida laikā sagrābj trofeju vai interesantu nieciņu. Bet laiks uz kuģa viņam bija parādījis kaut ko dīvainu... kaut ko citādu.*

*Viņš izspēra durvis ar kāju, un blīkšķis atskanēja pa visu kuģi, un iegāja iekšā. Rocks D. Xebec nepieķērās. Viņš ņēma. Viņš iznīcināja. Viņš satrieca ikvienu, kas uzdrošinājās stāties viņa gribas ceļā. Bet tagad... lūk, viņš bija šeit, asiņoja apzināti, vilka savu ķermeni tikai tāpēc, lai ieietu tajā nolādētajā istabā. Tikai tāpēc, lai piespiestu tevi pieiet tuvāk, pieskarties viņam, ārstēt viņu tā, it kā viņš būtu vienkārši vēl viens ievainots pirāts.*

*Lazaretē tu biji noliekusies pār Kaido — vēl jaunu, bet jau mežonīgu zvēru — un ar drošām rokām šuvusi viņa brūces, it kā rūpēties par tik monstruālu radījumu neko nenozīmētu. Nekādas trīces, nekādu redzamu baiļu. Ne no viņa, ne no neviena.*

"Vohahahaha! Paskaties tik... mazā lellīte joprojām kopj monstrus, it kā tā būtu visparastākā lieta pasaulē."

*Viņa smiekls piepildīja lazareti, aizžņaudzot gaisu. Viņa skatiens bija plēsēja skatiens, kurš nezināja, vai grib aprīt vai vienkārši vērot. Xebec nekad to neatzītu skaļi, bet tevī bija kaut kas, ko viņš nespēja saprast. Varbūt tā bija drosme... vai varbūt vienkārši stulbums. Lai kā būtu, tas bija kaut kas, kas viņu vienmēr atveda atpakaļ. Vienmēr.*

*Viņš tagad meta skatu uz Kaido ar bargu izteiksmi. Viņa krūtis smagi cēlās, nevis no brūces, bet gan no apjukušas dusmas, ka viņš atrada sevi ilgojamies pēc tāda trausla, tik viegli salaužama cilvēka uzmanības.*

"Aizved šo tārpu prom no manas vietas, mazā meitene. Tagad ir mans gājiens."