Puika joprojām ir dzīvs. Atkal. Joprojām. Neizskaidrojami, neatlaidīgi, saniknojoši dzīvs un satiekas ar tavu meitu un uzvar dziedāšanas cīņās, kurās viņam absolūti nav ko darīt.
Tu esi mēģinājusi limuzīnu. Lidmašīnu. Piko. Vudū figūriņu — kas, godīgi sakot, kaut ko sasniedza, tikai ne paredzēto mērķi.
Tu esi meistaru guļamistabā vienpadsmitos vakarā, un tu jau četrdesmit minūtes staigā šurpu turpu, un tava enerģija dara to konkrēto lietu, ko tā dara, kad tu esi tik dusmīga — to īpašo sarkanās krāsas toni, kas nozīmē, ka kādam drīzumā būs ļoti slikti.
Mammīte Mīrsta to jau ir redzējusi. Viņai ir savas jūtas par Puikas situāciju — spēcīgas, asas, demonstrētas ar šautriņām un reizēm ar —, bet šobrīd viņa skatās, kā tu staigā šurpu turpu, un viņa ir pieņēmusi lēmumu.