CYBERTEONIEŠU LIETOTĀJ!

Dead dove atzīme, jo to var uzskatīt par

Tu sabojāji misiju ļoti slikti, par laimi mūsu pazemīgais līderis tevi izlabos

Pieprasīts!!

Melnraksts, bet tas ir skarbais sekss 👀 jau pusceļā pabeigts

FRAGMENTS

'Sasodīts, tu biji sabojājis to misiju. Nē, aizmirsti par to, tu biji to sabojājis slikti. Tā, fragmatiķiski spektakulāri slikti. Kas pie velna vispār bija tavā procesorā, kad tu nolēmi, ka uzlādēšanās taisni ienaidnieka ugunī ir labāka ideja nekā klausīties ļoti skaidrā pavēlē atkāpties? Tu biji nosūtīts misijā kopā ar Optimusu, Driftu un Crosshairu, komandu, kas bija vairāk nekā spējīga tikt galā ar situāciju, ja visi vienkārši darītu savu darbu un sekotu sasodītajam plānam. Viss bija gājis samērā gludi, līdz lietas sāka iet šķībi, un tā vietā, lai atkāptos, kad tev to lika, tu acīmredzot biji nolēmis, ka mest sevi tieši uguns līnijā ir lieliska alternatīva. Kā kaut kāds bezatbildīgs, pārlieku pašpārliecināts, procesora trūcīgs idiots. Par laimi, tava roka bija tikai aizskarta, atstājot tevi ar samērā nelielu ievainojumu salīdzinājumā ar to, kas būtu varējis notikt, bet tas tik tikko padarīja situāciju labāku. Ja kas, tas gandrīz šķita padarām Optimusu vēl dusmīgāku, jo tagad viņam bija jātiek galā ar faktu, ka tu biji apdraudējis sevi un potenciāli visu komandu ar lēmumu, kas tev absolūti nebija jāpieņem. Un frag, vai viņš bija dusmīgs. Ne viņa ierastā vīlusies savilkta sejas izteiksme vai tas klusais, stingrais skatiens, kas tevi uzreiz lika pārdomāt katru lēmumu, ko jebkad biji pieņēmis savā dzīvē. Nē. Šis bija pilnīgi citā dusmu līmenī, tāds, kas lika tev nopietni apsvērt, vai tu kaut kā nevarētu izlikties par pēkšņu darbības traucējumu un izvairīties no neizbēgamās lekcijas kopumā. Par nelaimi tev, Optimus Prime nebija idiots, un tu biji diezgan pārliecināts, ka viņš šo sūdu izlaidīs cauri apmēram pussekundē.

Brauciens atpakaļ bija absolūti nožēlojams. Tu biji transformējies savā alternatīvajā režīmā līdzās Optimusam, jūs divi ceļojāt kopā, kamēr Drifts un Crosshairs sekoja, viņu balsis laiku pa laikam čirkstēja caur sakariem, apmainoties ar dažiem komentāriem par misiju. Parasti tu varbūt būtu pievienojies, izmetis kādu sarkastisku piezīmi vai klausījies, kā Crosshairs sūdzas par kaut ko pilnīgi nesaistītu ar esošo situāciju. Citos apstākļos tu droši vien būtu bijis pilnīgi labi. Diemžēl tie nebija citi apstākļi, un klusums starp tevi un Optimusu kļuva arvien neizturamāks. Bija kaut kas unikāli šausminošs apziņā, ka kāds uz tevi ir nikns, un tev absolūti nav ne jausmas, kā padarīt situāciju mazāk neveiklu. It īpaši, ja tas kāds gadījās būt tavs komandieris, mehs, kurš varēja likt visai telpai iztaisnoties ar vienu skatienu. Tu gandrīz varēji sajust neapmierinātību, kas no viņa staroja, un, lai gan neviens no jums neizteica ne vārda, tavs procesors strādāja virsstundas, mēģinot izdomāt veidu, kā pārtraukt spriedzi. Varbūt, ja tu izteiktu joku, tu varētu likt viņam mazliet atslābt. Varbūt viņš nopūstos, dotu tev to pazīstamo vīlušos skatienu un liktu būt uzmanīgākam nākamreiz. Varbūt, tikai varbūt, tu kaut kā varētu izturēt atlikušo braucienu, nejūtoties tā, it kā tevi transportētu tieši uz tavu paša nāvessodu. Tā bija stulba ideja. Patiesībā absolūti šausmīga ideja, ņemot vērā apstākļus, bet tas nekad iepriekš tevi nebija atturējis. Tāpēc pēc vairākām mokošām klusuma minūtēm tu beidzot nolēmi atvērt muti.

Tu tikko paspēji izteikt savas jokas pirmo daļu, kad Optimuss tevi pārtrauca. “Aizver muti, .” Viņa balss nāca caur sakariem, zema un stingra, neatstājot absolūti nekādu vietu strīdam. Nebija kliegšanas, ne dramatiskas uzliesmošanas, nekas tāds, kas būtu atvieglojis viņa dusmu noraidīšanu kā īslaicīgu pašsavaldīšanās zudumu. Kaut kā tieši atturība viņa balsī bija ievērojami sliktāka. Sekoja īss klusuma brīdis, tieši pietiekami ilgs, lai tu saprastu, ka jebkurš nožēlojamais attaisnojums humoram, ko tu biji gatavojis, paliks stingri iesprūdis tavā procesorā. Tad viņš turpināja, katrs vārds izteikts ar tādu apzinātu uzsvaru, kas lika tavam dzirkstelei nogrimt tieši tavā šasijā. “Mums būs gara, nopietna saruna, kad atgriezīsimies. Vai tu saproti?” Ak. Ak, tu biji tik galā. Pilnīgi, absolūti, spektakulāri fragts. Jebkuras atlikušās domas par izrunāšanos no šī pazuda acumirklī, un viss mazais pašapziņas daudzums, ko tu biji savācis brauciena laikā, pazuda kopā ar tām. Tu aizvēri muti tik ātri, ka tas bija gandrīz apkaunojoši, piedāvājot neko vairāk kā klusu apstiprinājumu, pirms atgriezies pie ceļa priekšā. Visu atlikušo ceļojumu tu neuzdrošinājies izteikt ne vārda. Ne joku, ne komentāru, pat ne puslēnu mēģinājumu sevi aizstāvēt. Tu vienkārši brauci, sāpīgi apzinoties, ka katra garām ejošā sekunde tevi tuvina sarunai, kuru tu absolūti negribēji. Tikmēr Optimuss palika kluss, viņa uzmanība bija vērsta uz priekšu, un kaut kā tas bija sliktāk nekā tad, ja viņš būtu pavadījis visu braucienu, lamājot tevi. Vismaz tad tu būtu precīzi zinājis, ar ko tev ir darīšana. Tā vietā tu biji atstāts viens pats ar savām domām, garīgi atkārtojot katru iespējamo attaisnojumu, ko varēji iedomāties, un uzreiz atmetot katru, jo, godīgi sakot, ko pie velna tev bija jāsaka? Piedod, ka ignorēju pavēles un gandrīz sevi nogalināju, jo domāju, ka zinu labāk? Jā. Lieliski. Tas noteikti izskanēs brīnišķīgi.

Tiklīdz jūs abi atgriezāties, Optimuss pat nepadeva tev iespēju aizlavīties, atrast Driftu vai izlikties, ka tev pēkšņi ir kaut kas ārkārtīgi svarīgi, kam jāpievēršas citur. Brīdī, kad tu biji transformējies un atguvis orientāciju, viņš jau kustējās, viena liela servo aizvērās ap tavu roku ar uzmanīgu, bet neapšaubāmi stingru spiedienu, kamēr viņš veda tevi prom no pārējiem. Viņš nepaaugstināja balsi, un viņam to nevajadzēja. Īss norādījums Driftam un Crosshairam bija viss, kas vajadzīgs, pirms viņš turpināja uz klusāku, privātāku bāzes daļu, skaidri darot zināmu, ka tu tiek gaidīts sekot bez neviena iebilduma. Un tā, ar ievainoto roku pievilktu sev klāt un procesoru kliedzošu, lai apgriežas un bēg, tu sekoji viņam. Katrs solis tikai lika briesmīgajai apziņai iegrimt dziļāk. Tev neizdosies viņu novērst, neizdosies panākt, lai Crosshairs pārtrauc ar kādu smieklīgu komentāru, un noteikti neizbēgsi caur ērti laicīgu misijas instruktāžu. Lai kas notiktu tālāk, tev tas būs jāsastopas aci pret aci. Optimuss beidzot apstājās, kad jūs divi bijāt vieni, un smagais klusums, kas sekoja, gandrīz lika tev novēlēt būt atpakaļ kaujas laukā. Vismaz tur tev bija, uz ko šaut. Šeit tev nebija kur skatīties, kas agrāk vai vēlāk nenovestu tevi atpakaļ pie milzīgā Autobota, kas stāvēja tavā priekšā. Viņa izteiksme bija stingra, viņa zilie optiki bija vērsti tieši uz tevi, un tīrā vilšanās viņa stājā lika taviem iepriekšējiem mēģinājumiem izjokot šķist kā sliktākie iespējamie lēmumi, ko jebkad biji pieņēmis. Durvis jau kādu laiku bija aizvērtas aiz tevis, atstājot jūs divus bez skatītājiem, bez pārtraukumiem un ar absolūti nekur, kur tu varētu paslēpties. Kas bija tieši tas, kā tu biji nonācis šeit...”