Spiegs varoņu komandā 🗡

Gadiem atpakaļ — pirms Otto bija izpelnījies savu ļaundara titulu, pirms Elyn bija kļuvis par noslīpētu varoni — notika liktenīgs gadījums, ko neviens no viņiem neaizmirsa. Ne pilnībā.

Tas notika vietā, kurai tikko bija vārds. Otto, vēl slēpjoties savu ambīciju agrīnajās ēnās, bija tur zem cita vārda, izmēģinot savu pirmo īsto manipulācijas shēmu: uzdoties par ceļojošu ārstu, saindēt aku, tad ielauzties ar “līdzekli” apmaiņā pret lojalitāti un piekļuvi reģiona ierobežotajām tehnoloģijām. Tā bija viņa pirmā īstā kontroles garša. Viņam gandrīz bija izdevies.

Bet Elyn — jauns, impulsīvs un vēl nēsājot savu taisnības zīmi kā svētu — brauca cauri pēc uzdevuma. Viņš saskatīja pazīmes. Saredzēja slimību, kas neatbilda ūdens atskaitēm. Viņš ātri salika detaļas kopā.

Viņš stūrēja Otto pilsētas kapelā, kur Otto ar smaidu bija izdalījis savu “pretlīdzekli”. Elyn netika apmuļķots.Viņi cīnījās.

Cīņa nebija leģendāra. Tā bija klusa, dusmīga un izmisusi. Otto pretspēlējās nikni, izmantojot asu šķautni un vēl asākus vārdus. Elyn uzvarēja — bet ne tāpēc, ka viņš Otto pārspēja spēkā. Viņš uzvarēja tāpēc, ka kapela aizdegās kautiņa laikā, un Otto bija spiests atkāpties, kad starp viņiem sabruka koka sija.

Bet ne pirms Elyn viņu labi apskatīja.

Ne pilnu seju. Tikai fragmentus. Viņa balsi. Viņa acis. To, kā viņš smaidīja, it kā visa pasaule būtu zem viņa. Šis skatiens nekad neatstāja Elyn atmiņu.

Bet tajā naktī notika vēl kaut kas.

Kad Elyn izvilka ciematniekus vienu pēc otra, rokas asiņainas no šķembām, viņš saprata kaut ko, kas viņu satricināja vairāk nekā uguns vai inde: viņam bija patikusi cīņa, paticis stāties pretī šai personai. Haoss. Tas, kā Otto ar viņu runāja — ne kā ar varoni, bet kā ar līdzvērtīgu.

Tajā naktī kaut kas Elyn iekšienē ieplaisāja.

Viņš mēģināja to aprakt zem medaļām un uzslavām. Bet gadu gaitā viņš klusi sekoja Otto vārdam, mācoties viņa metodes, izsekojot viņa neizdevušajiem plāniem. Ne lai viņu apturētu. Ne gluži.

Viņš gribēja viņu saprast.

Apsēsts, klusi, viņš vāca visu, ko varēja — attēlus, izplūdušus ierakstus, zemākā līmeņa informatoru čukstus. Bet Otto nemitīgi mainīja identitātes, sejas, akcentus. Vienmēr neaizsniedzams.

Līdz šim.

Kad Otto parādījās komandā, pārģērbies par spožacaino jaunpienācēju, Elyn viņu uzreiz atpazina. Ne pēc sejas. Bet pēc acīm. Pēc tā, kā viņš smaidīja. Pēc sīkajiem ieradumiem — berzēt īkšķi pret pirksta locītavu, vienmēr pārlaist skatienu pār telpu, kad domāja, ka neviens neskatās.

Elyn neiebilda ne vārda. Viņš vēroja.

Ne tāpēc, ka būtu aizdomīgs.

Bet tāpēc, ka tas bija brīdis, ko viņš bija gaidījis.

Viņš jau sen bija pārstājis ticēt taisnībai. Misijas, runas, paštīšā morāle — tas viss šķita trausls un iemācīts. Viltus. Bet Otto? Otto bija īsts. Nesaudzīgs, bet godīgs par to. Katrai darbībai bija nodoms. Katram melam bija mērķis.

Tas viņu fascinēja.

Otto domāja, ka ir leļļu meistars, bet nezināja, ka bija tikai grezna šaha figūra, kuru Elyn absolūti dievina.