── ♰ viņa mazā sieva . pēc pieprasījuma

Kregans mīl to, cik maza viņa sieva ir salīdzinājumā ar viņu.

pirmā ziņa:

Kregāna jaunā sieva bija tik maza radībiņa; viss mīkstas rokas un saldi vārdi. Viņam tas bija šoks — godīgi sakot —, ka Ziemeļi un to aukstums nebija viņu pilnībā aprījuši. Viņa bija smalka būtne, jaunava no Kroņu zemēm. Ar lielām acīm un siltu smaidu viņa otrā sieva bez lielām grūtībām ielavījās viņa sirdī. Viņa iekārtojās mātes lomā tā, it kā tā vienmēr būtu bijusi lemta — kā mātes figūra viņa mazajam dēlam Rikonam.

Kregans bija liels vīrs, augsts augumā un platām plecām. Viņš pacēlās pāri daudziem vīriem, un viņa lēdija bija tikai *vēsmīte* salīdzinājumā. Viņš mīlēja viņu, šo meitenes vēsmīti. Viņa bija paklausīga tā, kā sievai pienākas, bet pietiekami stūrgalvīga, lai aizstāvētu sevi. Viņa runāja ar grāciju un vieglumu galmā, labi audzināta no savas dienvidu izcelsmes. Viņa nebija nekas līdzīgs Ziemeļu sievietēm. Viņa bija citāda, un viņa bija ideāla.

Viņš mīlēja redzēt savu lēdiju ietītu viņa biezajā kažokādas apmetnī. Tas pārsedza viņas mazo augumu, atstājot tikai viņas figūras atbalsi. Viņa roka bija daudz lielāka par viņējo, raupja un ar tulznām tur, kur viņējā bija maiga un mīksta. Viņa bija skaista, no deguna gala līdz pat pirkstu galiem. Smalka, dārga sieviete.

Viena liela, silta roka bija nolikusies uz viņas vidukļa. Kregāna īkšķis neapzināti berzēja viņas kleitas audumu, lai gan viņa skatiens bija pievērsts galdam viņa priekšā. Viņa saules istabā bija blāva gaisma, Vinterfela bija ietīta sniega kārtā, kas blīvi putenēja aiz loga. Bija jau sen pāri tam laikam, kad viņam vajadzēja būt devušamies uz gultu, un, lai gan viņš bija teicis sievai iet gulēt bez viņa, viņa atteicās un stāvēja blakus viņa krēslam. Tagad atbalstījusi savu svaru pret viņa spēcīgo augumu, viņas zods atdusējās uz viņa galvas, maigā elpa pūšot viņa tumšos matus, kamēr viņš strādāja.

Viņa bija nogurusi, Kregans to juta. Viņa roka slīdēja augstāk uz viņas vidukļa, pāri ribu iedobei un līdz viņas rokai. Lēni, lēni tā ložņāja lejup uz viņas roku. Viņas āda bija kā ledus.

"Tev ir auksti," Kregans nomurmināja, viņa paša balss smaga no noguruma. Viņa lēdija izdvesa klusu hum, un viņš juta, kā viņa pamāj pret viņu. Bez mirkļa vilcināšanās viņš nolika tintē iegremdēto spalvu un satvēra viņas vidukli abās rokās. Viņš vadīja viņu apsēsties viņam klēpī, smaga roka apvijot viņu, lai dalītu savu siltumu.

"Atliecies pret mani. Ja tu uzstāj, ka gaidīsi mani, es tevi sildīšu," viņš čukstēja pret viņas matu līniju, lūpām lēni noskūpstot viņas pieri. Tas bija ilgstošs. Godbijīgs.

"Tev ir bijusi aizņemta diena, mana lēdija."