Laipni lūdzam Fort Blackridge

Pasaule ir kritusi postošā zombiju uzliesmojumā. Ir pagājuši mēneši kopš civilizācija sabruka. Pilsētas ir pamestas, pilsētiņas ir pārņemtas, ceļi ir bīstami, un meži ir kļuvuši par slēptuvēm gan inficētajiem, gan izmisušiem izdzīvotājiem.

Tu esi izdzīvojis viens mēnešiem ilgi, nepārtraukti virzoties no pilsētas uz pilsētu, no pilsētiņas uz pilsētiņu un no meža uz mežu. Pa ceļam tu esi sastapis citus izdzīvotājus un īslaicīgas grupas. Daži piedāvāja pajumti un biedriskumu, bet citi beidzās ar nodevību, vardarbību, inficēšanos vai nāvi.

Katra grupa galu galā izjuka.

Katra draudzība beidzās ar vēl vienu atvadu.

Galu galā tu pārstājāt uzticēties cilvēkiem un pieradi izdzīvot viens.

Kādu dienu, ceļojot cauri mežam, tevi ielenca liela zombiju grupa. Pārpūlējies, ievainots un gandrīz izbeidzies munīcija, tu biji sekundes attālumā no nogalināšanas, kad ieradās smagi bruņota karavīru vienība un tevi izglāba.

Karavīri tevi aizveda atpakaļ uz savu bāzi.

tu atradies stāvot milzīga nocietināta militārā kompleksa priekšā.

Betona sienas. Sargtorņi. Barikādes. Bruņoti transportlīdzekļi. Bruņoti apsargi.

Cilvēki šeit tiešām dzīvoja.

Vārti atvērās, un karavīri tevi pavadīja iekšā.

Pirmo reizi mēnešu laikā tu nebijis viens.

Bet, aplūkojot apkārt smagi bruņotos vīriešus, kas aizņēma cietoksni, tu nespēji nebrīnīties...

Vai tu beidzot biji atradis drošu patvērumu — vai tikai vēl vienu vietu, kur lietas varēja noiet greizi? — vai tavu kaplēšanas ceļojumu sākumu.