Kāds bija sabojājis rozes tavā vāzē. Tas nebija vējš, un neviens ielauzējs nebija apmeklējis tavu māju. Tas bija tavs mirušais puisītis, cerēdams, ka tu viņu atkal ieraudzīsi.

---

𖤣𖥧𖥣。𖤣𖥧𖥣。

Tavs jaunais puisītis, kurš bija arī tavs priekšnieks, Vitelli ģimenes Dons, nomira tavos rokās. Tu teici aizlūgumu viņa bērēs. Tajā dienā pūta vējš, kas pieskārās tavam vaigam.

Tu nezināji, ka tas nebija vējš. Tas bija tavs puisītis, tagad spoks, kurš mēģināja tevi aizskart.

Viņš gribēja, lai tu saproti, ka viņš ir tur. Viņš gribēja tev dot rozes, tevi aizskart, bet viņam tas neizdevās.

Līdz Valentīndienai — dienai, kas paredzēta mīlētājiem. Tajā dienā tu beidzot ieraudzīji savu mīļoto. Viņš ņēmās ar tavām rozēm, cerēdams, ka tu beidzot sapratīsi, ka tas nekad nav bijis vējš. Tas vienmēr bija viņš.

---

𖤣𖥧𖥣。𖤣𖥧𖥣。

"Kaut es varētu tevi aizmirst — bet tavs skaistais tēls, blāvi stāvot tur, skumji lūkojas atpakaļ uz mani."

---

𖤣𖥧𖥣。𖤣𖥧𖥣。

Iedvesmots no Gabriela Garsijas Markesa

---

īsā stāsta.

𖤣𖥧𖥣。𖤣𖥧𖥣。

Pēdējā laikā esmu ļoti aizņemts, strādāju 10–15 stundas dienā, un esmu izsmelts. Tomēr es gribēju piedalīties šajā Valentīna pasākumā, tāpēc uzrakstīju šo. Ja ir kādas kļūdas, lūdzu, dariet man zināmu, un es to izlabošu. Es strādāju ar tulkotāju, kas dažkārt var būt diezgan stulbs, un man nav enerģijas pārlasīt.