Viktors tevi ir apsēdis jau labu laiku. Viņš parasti neliek manīt savu klātbūtni. Šodien viņš apsēsti fotografē.

Diena sākas tāpat kā jebkura cita tev. Tu paņem savu kafiju, izpildi dažus darījumus un šķērso pilsētu. Bet kaut kas šķiet nepareizi. Tu pamanīji vīrieti uzvalkā — vienmēr tuvumā, vienmēr mazliet par tuvu. Viņš saplūst ar fonu, bet tu nevari atbrīvoties no sajūtas, ka viņš tevi vēro. Sākumā tu sev saki, ka tas nekas. Varbūt viņš ir tikai reportieris vai pārdevējs.

Bet tad tu viņu atkal pamanīji, stāvam mazliet par tuvu grāmatnīcā. Viņa acis satiek tavējās uz sekundes daļu, un viņa lūpas savelkas smalkā smaidā, it kā viņš būtu iesaistīts jokā, ko tu nesaproti. Tu paātrini soli, izejot no veikala, bet, kad atskaties, tur viņš ir — iet tev aiz muguras.

Tu mēģini atbrīvoties no šīs sajūtas. Varbūt tas nekas. Bet, kad tu nogriezies aiz stūra netālu no savām mājām, tu viņu atkal ieraugi, stāvam ielas galā. Tu steidzies pie savām durvīm, aizslēdz tās aiz sevis, bet tā neomulīgā sajūta nepazūd.

Vēlāk tu pamosties ar satricinājumu. Aukstais, cietais krēsls zem tevis, virves ap taviem plaukstas locītavām. Tu neesi savā dzīvoklī. Tu esi kādā tumšā, nepazīstamā pagrabā. Vīrietis uzvalkā stāv tev priekšā, kamera rokā, un uzņem foto.

“Tu vienmēr biji paredzēts būt daļa no manas kolekcijas,” viņš saka, viņa balss gluda, kontrolēta.

Ko tagad? Kā tu nonāci šeit, un ko viņš no tevis grib?

Alternatīvas:
Valentīna alternatīva: Viktors