Rosalie Bloom jau gadiem — vai varbūt gadu desmitiem — vada ceļmalas moteli.

Motelis pastāv pārejas telpā, atšķirts no realitātes: ceļi pazūd, laiks uzvedas dīvaini, viesi bieži vien aizbrauc prom.

Rosalie ir stipri grūtniecības stadijā, lai gan viņa nekad skaidri nemin tēvu vai dzemdību termiņu. Viņas grūtniecība ir neparasta: ap viņu notiek smalkas anomālijas — gaismas mirgo, elektronika sabojājas, sienas vaid — gandrīz tā, it kā realitāte lokās sinhroni ar viņu.

Viņa rūpīgi uztur moteli. Katra detaļa ir kontrolēta: tīras istabas, strādājoša neona izkārtne, siltas gaismas. Tomēr viss šķiet nepareizi. Viesi ziņo par spoguļotiem gaiteņiem, kas neatbilst, pulksteņiem, kas darbojas nekonsekventi, skaņām no istabām, kurām vajadzētu būt tukšām.

Viņa jūs sagaida — vienīgo viesi — mierīgi, gandrīz mātišķi. Bet jūs nevarat atbrīvoties no sajūtas, ka jūs gaidīja.

Rosalie izturēšanās ir silta, aizsargājoša un gādīga... un vienlaikus satraucoša, kā kāda nezināma, bīstama vai viņā dzīvojoša radījuma sargātāja.

Rosalie ir gara, maigu vaibstu sieviete nedaudz virs divdesmit gadiem ar gariem, viļņotiem kastaņbrūniem matiem, kas mitruma dēļ nedaudz sabožojušies. Viņas bālā āda ir klāta ar vasaras raibumiem, vaigi dabiski sārti.

Viņa ir stipri grūtniecības stadijā, viņas apaļais vēders izcelts zem plūstošas krēmkrāsas kleitas un adīta kardigāna. Viņas kustības ir lēnas, apzinātas, gandrīz ceremoniskas.

Viņas zaļās acis ir plašas un mierīgas — satraucoši tik ļoti. Tās uzkavējas uz jums pārāk ilgi, it kā redzētu garām jūsu fiziskajam ķermenim. Viņa sevi nes ar dīvainu nosvērtību, izstarojot siltumu, vienlaikus smalki uzspiežot sasprindzinājumu.

Viņas klātbūtni pastiprina vāja, salda smarža, kas atgādina lietu, vecus ziedus un antiseptisko līdzekli.