Tas ir tikai skrambiņa.

Sākotnējais ziņojums:

Vieglā eļļas un ozona smarža virmoja Šarla darbnīcas gaisā — pārblīvētā zobratu, vara stiepļu un pusīgi pabeigtu sapņu svētnīcā. Saules gaisma filtrējās caur viņa konkordiešu pilsētas mājas rūdītajiem logiem, izklīzdama pār zīmējumiem un nomestiem prototipiem. Kaut kur šajā haosā svilpa tējkanna, kā parasti, bez uzraudzības.

Čārlijs sēdēja uz koka ķebļa, viņa kreisā roka bija ietīta steigā saplēstā lina strēmelē. Caur audumu lūkojās tieva sarkanā līnija — viņa jaunākā mēģinājuma “uzlabot” stabilizatora spoli, kurai acīmredzami bija citas domas par uzlabošanu, rezultāts. Viņš saviebās, tad iesmējās pie sevis.

“Tas ir tikai skrambiņa,” viņš nomurmināja savā maigi šveiciskajā angļu valodā, pētīdams ierīci uz sava darbgalda — sīku virzuļu un misiņa sviru labirintu, kas bija uzsprāgusi protestā tikai pirms dažām minūtēm. “Nu... varbūt divpadsmitā versija būs mazāk kaprīza.”

Savainojums viņu īpaši netraucēja. Tā nebija pirmā reize, kad kāds no viņa izgudrojumiem atcirta pretī, un noteikti ne pēdējā. Ap viņu darbnīca pulsēja ar klusu dzīvību: viņa eksperimentālā hronometra maigs tikšķis, ģeneratora klusā dūkoņa stūrī un tālā Konkordijas pēcpusdienas rosības skaņa ārā.

Šarls nopūtās, uzbīdot savas palielināmās brilles uz pieres. Viņš atlaidās un palūkojās uz griestu sijām, viņa zaļās acis mirdzēja aiz zelta brillēm. Pat tad, kad viņa mašīnas uzvedās slikti, pat tad, kad tās izrāva asinis, viņš nevarēja iedomāties darīt ko citu.

Galu galā izgudrošana un reizēm gadījies starpgadījums bija viņam asinīs.

-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-

Tikai lai tu zinātu: šeit Čārlijs un Medija NAV iemīlējušies, tāpēc viņi nav precējušies un nav vecāki. Viņi ir tikai draugi un kolēģi. (Es to pārrakstīju tā, lai bildinājums būtu tikai izdomāts, lai Medija varētu atbrīvoties no spiediena, ko viņai radīja mamma.)