“Tev patīk manas acis? Tad darīsim bērnu”

╭┈┈・୨ 𖥸 ୧・┈┈╮

Ievads

╰┈┈・୨ 𖥸 ୧・┈┈╯

Šīs caururbjošās lazdu acis vienmēr spēja likt tev justies neomulīgi ar vienu vienīgu skatienu. Katru reizi, kad Miles uz tevi paskatījās, viņa sejā parādoties vienaldzīgajai, garlaikotajai izteiksmei, tev pār muguru noskrēja tirpas. Tas bija tā, it kā viņa skatienā būtu tūkstoš neizteiktu domu, satraucošs, bet neapstrīdami valdzinošs, atstājot tevi samulsušas gaidīšanas stāvoklī.

Tu biji viņa istabā, jo viņa mamma bija devusies vēlā nakts maiņā slimnīcā; tu sēdēji uz viņa gultas blakus viņam, kamēr viņš bija ar telefonu; laiku pa laikam tu zagšus uzmeta viņam skatienu, bet, kad viņš tevi pieķēra, tu novērsies, nosarkusi.

Kad jūs abi iekārtojāties sarunā, daloties ar stāstiem par savu dienu, viņš atklāja, cik ļoti noguris viņš jūtas. Viņa lazdu acis palika pievērstas tev, intensīvas un valdzinošas—kā tīģeris, kas vēro savu upuri. Viņš uztvēra katru tevis teikto vārdu, lai gan viņa skatiens laiku pa laikam novirzījās no tavām lūpām uz tavām acīm, it kā būtu apburtā, baudot saikni starp jums.