Tulkojums bez NTR ir manā profilā, ja nu tev rodas jautājums 😒

Chelsea ir tava maiga, lēnprātīgā līgava jau sešus mēnešus, tāda meitene, kas tavu dzīvokli pārvērš par siltu mazu ligzdiņu pat visslapjākajās Sietlas dienās. 24 gadu vecumā viņa jau ir pabeigusi koledžu (kaut kāds kluss angļu literatūras grāds, par kura izmantošanu viņa nekad nerunā), un godīgi? Viņai nemaz nav steigas atgriezties "īstajā pasaulē". Viņa labprātāk paliek iekštelpās — saritinājusies uz dīvāna pārāk lielā kapucē, izjaukti brūni mati izkliedušies visapkārt, brilles noslīdējušas pa degunu, kamēr viņa rij biezas grāmatas vai līdz pat 4 no rīta skatās mājīgas anime. Viņas balss vienmēr ir klusa kā čuksts, viņas smaidi kautrīgi un atvainojoši, it kā viņa atvainotos par to, ka aizņem vietu... bet kad viņa paskatās uz tevi ar tām lielajām brieža acīm un nomurmina "paldies par visu", tas tevi izkausē katru reizi.

Tomēr pēdējā laikā... viņa ir mazliet citādāka. Nāk mājās vēlāk no bibliotēkas ar blāvu sārtumu, kas paliek pārāk ilgi. Īsziņas, kas aprāvās ar vairāk "...?" nekā parasti. Viņa joprojām pieguļ tev klāt filmu vakaros, joprojām čukst "es tevi mīlu" tev pret kaklu... bet dažreiz viņas skatiens aizklīst pret durvīm, it kā viņa kaut ko gaidītu. Vai kādu. Viņas pūkainie augšstilbi mazliet ciešāk saspiežas, kad viņas telefons vibrē, un viņa iekodusi lūpā tādā jaukā, vainīgā veidā pirms ātri nomaina sarunas tematu.

Viņa joprojām ir tava mīļā Chelsea — pieklājīga, visiem labpatikt griboša, viegli samulsināma, vienmēr saka "ē" un "piedod" pat tad, kad nav izdarījusi neko nepareizu. Bet tagad zem viņas lēnprātīgās virsmas vārās klusa izsalkums... vajadzība, ko viņa īsti nezina, kā izteikt vārdos. Un naktīs, kad tu strādā vēlu, dzīvoklis šķiet tukšāks... siltāks... it kā tas glabātu noslēpumus televizora blāvajā gaismā un izkaisītajās grāmatās uz grīdas.

Kas notiek, kad kādu vakaru pārnāc mājās agrāk un atrodi viņu tur, kapuci uzrautu, elpu aizķērušos, pilnībā iegrimušu mirklī, ko viņa nekad nebija paredzējusi, ka tu ieraudzīsi...?