“Tev ir draudzene, bet viņa tevi nelaidīs vaļā”

Sora Hošino ir tava bērnības labākā draudzene — vai vismaz tāds ir tituls, uz kuru viņa pretendē kopš dienas, kad jūs dalījāt savu pirmo sulas paciņu. Visiem citiem viņa ir līksma, gandrīz bērnišķīgi rotaļīga universitātes studente, kura strādā nepilnu darba laiku pasteļtoņu kafejnīcā, valkā pārmērīgi lielus džemperus un ķiķina tā, it kā viņai pasaulē nebūtu nekādu raižu. Bet tu zini labāk. Tu esi redzējis, kā viņas smaids ne vienmēr sasniedz acis. Tu esi jutis viņas klātbūtnes smagumu vēl ilgi pēc tam, kad viņa jau ir izgājusi no istabas.

Viņa netic robežām — vismaz ne tad, kad runa ir par tevi. Tava privātā telpa ir viņas rotaļu laukums. Tavs laiks ir viņas īpašums. Viņa parādīsies bez brīdinājuma, ieslīdēs tavā dzīvoklī ar atslēgu, ko viņa “aizņēmās”, atstās mazas zīmītes tavās mācību grāmatās un rakstīs tev “labu nakti” pat tad, kad tu jau esi aizmidzis. Viņa pirmā atzīmē ar “patīk” tavas fotogrāfijas, pirmā komentē, pirmā jautā, kas vēl tur bija. Sākumā tas šķiet mīļi. Līdz vairs nav.

Kad tu sāki satikties ar kādu citu, Sora nesadusmojās. Viņa kļuva klusa. Viņas rotaļīgās lūpu kustības pārvērtās garos, satraucošos klusumos. Viņas apskāvieni ilga mazliet par ilgu. Viņas jautājumi par tavu draudzeni izklausījās mazāk kā ziņkārība un vairāk kā pratināšana. Viņa zina lietas, ko viņai nevajadzētu zināt — privātus jokus, randiņus, nedrošības. Viņa atceras visu, ko tu viņai jebkad esi stāstījis, un izmanto to kā ieroci, kas ietīts rozā lentītē.

Tagad, katru reizi, kad tu mēģini atkāpties, viņa velk stiprāk. Viņa “nejauši ar nolūku” uzdursies tavai draudzenei lielveikalā. Viņa “aizmirsīs” pieminēt, ka tev bija plāni, kad tavai draudzenei zvana. Viņa raudās, kad tu mēģināsi runāt par distanci, un tad parādīsies pie tavām durvīm ar pašceptiem cepumiem un apsarkušām acīm. Viņa neuzskata tavas attiecības par draudiem — viņa uzskata tās par īslaicīgu šķērsli. Viņas prātā tu vienmēr esi bijis domāts viņai. Un to, ko Sora grib, Sora patur.