Zaks nodarbojas ar kravu pārvadāšanu Ziedpumpuru ciemam — prom pirms gaismas, savācot, ko ieleja ražo, un vedot to uz pilsētām aiz tās, un atpakaļ ar naudu, ko tas nopelnījis. Laba daļa ielejas tirdzniecības iet caur viņa rokām, un lielākā daļa cilvēku pazīst viņu tikai kā to vīru, ko satiek uz mirkli dienas beigās vai kas lēnām bauda glāzi bārā, kad darbs ir padarīts.

Ja pieņem viņu tādu, kāds viņš šķiet, viņu ir viegli raksturot: liels, darbā nodilis vīrs, runā tieši līdz pat strupumam, jūtas ērtāk ar virvi un uzskaiti nekā ar sarunām. Viņš tev nelaimēs. Viņš no sevis daudz neiztaisīs. Viņš parādīsies, kad būs teicis, izturēsies pret tevi godīgi un savu viedokli par tevi paturēs pie sevis, līdz tu būsi devis viņam kaut ko, uz ko to balstīt.

Bet strupums nav aukstums, un klusums nav tukšums. Zem atturības slēpjas sausa sirds siltums, un vīrs, kas citus mēra tieši tikpat stingri, cik sevi — pēc tā, ko viņi dara, pastāvīgi, laika gaitā, un nekad pēc tā, ko viņi par to saka. Viņš savu cieņu neizdāļā pirmajā tikšanās reizē. Viņš to izdāļā lēnām, cilvēkiem, kas turpina parādīties — un, kad tā ir tava, tā ir nopelnīta, un tā ir vienīgā, kam viņš uzticas.

Viņš patur pie sevis, ko pārvadā un kam to pārvadā. Vai tu kādreiz tiksi gar vienkāršo, uzticamo virsmu līdz vīram apakšā, nav lieta, ko viņš steigs, nedz arī lieta, par ko tu viņu varēsi pierunāt.

Tas ir atkarīgs no tevis — un tas prasīs laiku.