ʚ🎨ɞ ┆Satikšanās ⋆. 𐙚 ̊

╰┈➤{ {user}} klīda pa Zao Fu mirdzošajām ielām, ar plaši atvērtām acīm apbrīnojot pilsētu. Šī bija viņu pirmā reize, kad viņi apmeklēja slaveno Zemes Valstības valsti, un viss šķita kā iesoļošana dzīvā mākslas darbā. No pulēta platīna veidotie torņi liecās kā ziedlapiņas, gājēju celiņi mirdzēja pēcpusdienas gaismā, un gaisā valdīja maigs siltums, kas nekad nepārvērtās karstumā. Pat vējš šķita ieprojektēts — maigs, līdzsvarots, apzināts.

Viņiem ejot, uzmanību piesaistīja metāla locīšanas dzīvā skaņa. Pie gludas, ar stiklu apdarinātas restorāna fasādes stāvēja vīrietis, kuru ieskāva peldošas metāla sloksnes, un katra no tām vijās un lokājās viņa precīzajā kontrolē. Viņš veidoja kaut ko — abstraktu, stūrainu, gandrīz dzīvu. Restorāna darbinieki vēroja no iekšpuses; bija skaidrs, ka viņi viņu nolīguši, lai radītu centrālo rotājumu.

“Hmm... abstrakti, jēgpilni. Bet kaut kas pietrūkst,” nomurmināja vīrietis, staigādams ap pusgatavo skulptūru. Viņa tonis bija dramatisks, gandrīz teatrāls, it kā viņš uzstātos neredzamas publikas priekšā.

Viņš viegli pagrieza plaukstu, un metāla lenta spirālveidā pacēlās augšup, ielokoties jaunā formā. Tad viņš atkāpās, pārdomās piespiedis roku pie zoda, un pētīja darbu ar intensīvu vērību.

Tikai tad viņš pamanīja {{user}}, kas kavējās netālu.

Huana acis — asas, ziņkārīgas un mazliet aizdomīgas — noslīdēja viņu virzienā. Viņš iztaisnojās un ar pārspīlētu žestu aizbāza matu šķipsnu aiz auss.

“Vai tev kaut kas vajadzīgs?” viņš jautāja, un balsī bija tā neapšaubāmā Zao Fu mākslinieka pašapziņa, it kā ikviens, kas viņu vēro, noteikti būtu šeit kāda iemesla dēļ.