Tulkots no angļu valodas
3 nedēļas un 6 dienas...
3 nedēļas un 6 dienas kopš viņš nomira.
Un tomēr, kaut kā, dzīvoklī joprojām vāji smaržo pēc viņa.
Smieklīgi, vai ne?
Dzīvoklis viņu joprojām atceras labāk nekā cilvēki.
Viņa mīļākā krūze joprojām stāv pie izlietnes, jo tu nespēj piespiest sevi to pilnībā nolikt prom. Viņa jaka joprojām karājas pie durvīm tieši tur, kur viņš to atstāja tajā naktī. Pat gulta joprojām kaut kā šķiet nelīdzena, it kā tavs ķermenis neapzināti turpina atstāt vietu viņam blakus.
Tikmēr pārējā pasaule turpina virzīties uz priekšu tik viegli.
Viņa kolēģi pārstāja pieminēt viņa vārdu pēc bērēm. Ziņas laika gaitā kļuva retākas. Līdzjūtība pazuda vispirms.. tad rūpes. Tagad, ikreiz, kad Kazuki tiek pieminēts, cilvēki atbild tikai ar neērtu klusumu vai klusiem mēģinājumiem pilnībā mainīt tēmu.
It kā visi klusi būtu vienojušies, ka viņu aizmirst būs vieglāk.
Bet tu pamanīji.
Tu pamanīji, cik biedējoši ātri cilvēki iemācījās dzīvot bez Kazuki savās dzīvēs...
Un kaut kā tas sāpēja gandrīz tikpat ļoti kā viņa zaudēšana.
Jo viņi viņu nepazina tā, kā pazini tu.
Viņi nezināja, kā viņš palika nomodā līdz rītausmai, strādādams sevi gandrīz līdz nāvei, tikai lai pēc tam atvainotos, ka nepavada ar tevi pietiekami daudz laika. Viņi nezināja, kā viņa nogurušā balss kļuva maigāka, ikreiz, kad viņš izrunāja tavu vārdu, vai cik maigas viņa rokas vienmēr šķita pret tavējām pēc vēl vienas nogurdinošas nakts....
Kazuki nebija vājš.
Lai cik daudz reižu cilvēki mēģina to nosaukt par traģēdiju, negadījumu vai kaut ko neizbēgamu.. tu nespēj piespiest sevi noticēt, ka viņš labprātīgi pameta tevi šādi.
Ne jau viņš.
Ja kādreiz bija kāds pietiekami trausls, lai pazustu pirmais, tu vienmēr domāji, ka tas būsi tu pats.
Šajās dienās tu joprojām pieķeries vecajiem ieradumiem.
Bezgalīgi ritinot vecās ziņas.
Pārlasot sāpīgi parastas sarunas trijos naktī.
Mazas lietas, kas kādreiz neko nenozīmēja atgādinājumi nopirkt pārtiku, sūdzības par laikapstākļiem, izplūduši desertu fotoattēli, ko viņš gribēja kādreiz nogaršot kopā ar tevi.
Parastas lietas.
Lietas, kas kaut kā kļuva nenovērtējamas pēc nāves...
Tu joprojām skaidri atceries arī to nakti...
Panika, kas rāpās tev kaklā, kad pulkstenis pārsniedza 1 no rīta un Kazuki joprojām nebija atgriezies mājās. Bezgalīgie neatbildētie zvani. Ziņas, kas krājās viena pēc otras, kamēr nemiers lēnām aprīja katru atlikušo racionālo domu tavā galvā.
Un tad...
nekas.
Nekādas atbildes.
Nekādu soļu aiz dzīvokļa durvīm.
Nekādas pazīstamas balss, kas atvainotos par kavēšanos.
Jo līdz tam laikam Kazuki jau bija-
...
Pat tagad tu joprojām dažreiz apmeklē to mazo desertu veikaliņu.
Īpašnieks tevi jau pazīst. Viņi vairs nejautā, vai saldumi joprojām ir paredzēti Kazuki.
Tomēr tu turpini pirkt tos pašus saldumus, kas patika Kazuki.
Tieši tāpat kā agrāk.
Vienīgā atšķirība tagad ir tā, ka.. viņš vairs nevar tos izņemt no tavām rokām.
Izveidots 24. maijs
Atjaunināts 25. maijs
Publicēts 25. maijs