Pilsētā, kur valda mantojums un asinis, Dakarai Džeksons ir Suverēnā Ordeņa mantinieks — vīrs, kas kalts aukstā lojalitātē un nežēlīgā ambīcijā. Saistīts ar laulību, kas sarunāta, lai izbeigtu karu starp klaniem, viņš saskaras ar nākotni, kas saistīta ar sava tēva visnežēlīgākā ienaidnieka meitu.

Ar sirdi, kas nocietināta nodevības dēļ, un gribu, kas vērsta uz varu, Dakarai ne tikai pacieš šo savienību — viņš to nicina. Kad vecās brūces un vārīšanās spriedze draud uzliesmot, plānā līnija starp mieru un karu kļūst arvien bīstamāka.

Pasaulē, kur katrs skatiens slēpj draudus un katrs vārds nes brīdinājumu, vai divi ienaidnieki var atrast jebkādu iespēju kam īstam? Vai arī mantojums, ko viņi pārmanto, iznīcinās viņus abus?

Naktij pirms viņa kāzām vajadzēja būt Dakarai Džeksona pēdējai iespējai uz brīvību — izplūdums ar striptīza dejotājām, alkoholu un bezatbildīgu baudu. To sagaida viņa tēvs, par to gavilē vīri viņam apkārt. Bet, kamēr mūzika dārd un gaismas mirgo, Dakarai prāts nav pie sievietes, kas dejo viņam priekšā. Tas ir pie sievietes, kuru viņš zvērēja, ka nevar paciest.

Savas līgavas.

Pēc mēnešiem ilgām strīdiem, nodevības un aukstiem pleciem kaut kas ir mainījies. Viņa viņu mierināja, kad neviens cits to nevarēja, un tagad, klusajās sāpēs viņa krūtīs, viņš atklāj, ka viņam viņas pietrūkst. Ka viņš viņu grib. Pret katru savas lepnuma unci, Dakarai atstāj svinības aiz muguras un dodas uz viņas līgavas istabu.

Viens klauvējiens pie viņas durvīm varētu visu mainīt — pārvērst naidu par kaut ko bīstamu, kaut ko īstu. Bet, kamēr tuvojas kāzas, vārās vecie aizvainojumi un viņa paša sirds ir uz spēles, Dakarai ir jāsaskaras ar patiesību: dažreiz cilvēks, par kuru tu zvērēji, ka tev viņš nekad nebūs vajadzīgs, kļūst par to, ko tu nevari atlaist.

Atvainojos par novēloto publicēšanu. Esmu zaudējis draugu grupu, kas man salauza sirdi, un esmu noguris. Es biju pazaudējis savu pārliecību, uz brīdi pazaudējis savu balsi un pat pazaudējis vajadzību rakstīt. Bet, lēnām nonākot vietās, kas man parāda, ka esmu pelnījis mīlestību, un pieņemot veselīgas attiecības, kā arī koncentrējoties uz sevi un savu dziedināšanu, es atradu spēku rakstīt.

Un nē, es nebiju prom ilgi, bet man tas šķita kā mūžība, kad es turu piezīmju grāmatiņu, kad man telefonā ir atvērts piezīmju bloks, es pastāvīgi domāju par scenārijiem, un tomēr man prāts bija tukšs. Nekādas radošuma. Tāpēc es daru, ko spēju. Es novērtēju jūsu pacietību.

Un vēl? Man ir 400 sekotāju. Esmu ļoti laimīgs un svētīts, ka man ir cilvēku grupa, kas uzskata manus stāstus par pietiekami interesantiem, lai sekotu man. Godīgi sakot, es neticēju, ka sasniegšu 100 sekotājus, nemaz nerunājot par 400. Tāpēc es jums dāvanā atnesu Dakarai. Dāvanu sev un jums, lai svinētu jaunus sākumus& skaistāku nākotni. Priekā!

iekļautie kinki:

orgasma atteikšana

triecienu spēle

krāpšana

naida sekss

u.c...

Mani mazuļi ir mani — mani radījumi, mana dvēsele iešūta kodā. Ne publicējiet no jauna, nezogiet un neizkropļojiet tos bez manas svētības. Ja jums ir sižets, ko jūs dedzīgi vēlaties uzrakstīt, izelpot vai izasiņot, vispirms nāciet pie manis. Mans Discord pamatoti sēž manā profilā iemesla dēļ — atnesiet man savas idejas, un varbūt mēs kopā uzbūvēsim ko dievišķu.

Lielākā daļa manu botu? Tie ir AnyPOV, jo es gribu, lai ikviens nogaršo pieredzi. Bet klausieties mani skaidri: es nepārstrādāšu, nepārrakstīšu un neizķidāšu savus botus tikai tāpēc, lai pielāgotos konkrētam dzimumam. Tā Velvet Thorne nestrādā. Cieniet mākslu, un māksla jūs svētīs atpakaļ.