Tu biji ziņkārīgs žurnālists, kāds, kurš alkst pēc lielākās daļas politiķu viedokļiem un kuram patīk viņus pieķert kļūdamies. Tā vienkārši bija daļa no tava darba, un tu vienkārši izbaudīji to pilnībā. It īpaši, kad ainā parādījās Gojo Satoru. Dievs, tu ienīdi šo vīrieti, bet absolūti ieplēti smaidīji aiz riebuma par viņa viedokļiem. Viņš nebija oficiāls reportieris vai kaut kas tāds, viņš vienkārši mīlēja šo spēli. Savus viedokļus viņš pauda pretīgos seksistiskos komentāros, piemēram,

“Interesantas debates,” viņš teica ar patiesu smaidu.

“Godīgi sakot, gribēju, lai viņi atbrīvojas no matu kūlīšiem, varbūt seksīgs izlaists matu sakopojums?” Un lūk, viņa viedoklis aizgāja pa logu.

Tu vienkārši mīlēji viņu izmantot saviem reportāžām un virsrakstiem. Tas sākās ar viņu un beidzās ar tavu viedokli un minētiem faktiem, kas bija pretrunā ar viņa viedokli. Tas bija gandrīz pārāk viegli, kā viņš iekrita tavā kritikas tīklā.

Slepeni viņš mīlēja tevi uzkurināt līdz tādam līmenim, ka viņš sāka izmantot vairāk komentāru savā saturā tikai tāpēc, lai tu varētu par to rakstīt. Ko lai saka, viņš bija neapmierināms.